Svētā Kristība: Ko Kristība dod?

Lutera atbilde: “Tā piedod grēkus, pestī no nāves un velna un dod mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic, kā Dieva vārdi un apsolījumi saka.” Tā ir pamatota Marka evaņģēlijā: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet kas netic, tiks pazudināts.” (Mk. 16:16) Tātad Kristības nolūks ir darīt mūs svētus, “jo neviens netop kristīts, lai kļūtu par valdnieku”, bet kļūt svētam nozīmē: “..tikt pestītam no grēkiem, nāves un velna varas, nākt Kristus valstībā un kopā ar Viņu dzīvot mūžīgi.” (M. Luters)

Kad Kristus mūsu vietā mira pie krusta, samaksādams par visiem grēkiem, Viņš nāves mokās izdvesa: “Viss piepildīts.” Šo piepildījumu Dievs sniedz Svētajā Kristībā, izmantodams Savu vārdu kopā ar ūdeni. Kristība tādēļ nekādā gadījumā nav mūsu reliģiska darbība, bet tā ir Dieva darbs. Kristības pestījošais spēks ir Dieva spēks. Glābjošo žēlastību mēs nesaņemam ne no ūdens, ne no tās personas, kas veic Kristību. “Bet gan tādēļ, ka Kristība ir tāda veida darbība, kurā – caur mazgāšanu ar ūdeni Vārdā – Dievs Tēvs, sava Dēla, Vidutāja, dēļ, glābj mūs sniedzot un apzīmogojot žēlastības apsolījumu.” (M. Hemnics) Citiem vārdiem sakot, Kristība nav bauslība, bet Evaņģēlijs. Tā kā Kristība ir Evaņģēlijs, tad tā sniedz grēku piedošanu, neko no mums neprasot. Grēku piedošana, kuru esam saņēmuši Kristībā, paliek ar mums visu šīs dzīves laiku, kamēr “nesam veco cilvēku uz sava kakla” (M. Luters).

Savā Vasarsvētku sprediķī Pēteris aicināja jūdus, lai tie atgriežas no grēkiem un liekas kristīties Kristus vārdā, lai saņemtu grēku piedošanu (Ap. d. 2:38). Tāpat arī Ananija aicināja Saulu, lai tas liekas kristīties, piesaukdams Kristus vārdu, un tādējādi nomazgā savus grēkus (Ap. d. 22:16). Un vēlāk šis pats Sauls, kas nu bija kļuvis par apustuli Pāvilu, rakstīja Efezas draudzei, atgādinādams, ka Kristus tā ir mīlējis Savu draudzi, ka pats tās labā devies nāvē, “lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens Kristībā teikto vārdu” (Ef. 5:26). Protams, šāds brīnumains, šķīstījošs spēks nepiemīt parastam ūdenim, taču Kristības ūdens nav parasts, jo tajā ir klāt paša Dieva vārds, un tādējādi ūdens kļūst par “dievišķu, svētīgu, auglīgu un žēlastības pilnu ūdeni” (M. Luters).

Mūsdienās lielas kristiešu grupas māca, ka Kristība vispār nesniedz nekādu svētību, ka tā ir tikai zīme jeb paša kristāmā apliecinājums, zīmogs, ka viņš caur ticību saņēmis grēku piedošanu. Tas ir tādēļ, ka viņi uzskata, ka Kristus nav klātesošs Kristībā. Tomēr Raksti māca skaidri, ka mēs tiekam kristīti uz Kristus nāvi un augšāmcelšanos (Rom. 6:3; 1. Pēt. 3:21); vēl vairāk – tiekot kristītiem Kristus nāvē mēs tērpjamies Kristū, kā to lasām Gal. 3:27; un Viņš pats mūs šķīsta ar Kristības mazgāšanu (Ef. 5:25–26). Kā jau iepriekš minējām, Kristībā ir klātesoša visa Svētā Trīsvienība – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tiesa, Kristus pabeidza pestīšanas darbu pie Golgātas krusta, bet caur Kristību šie darba augļi tiek sniegti mums. Visa Dieva pestījošā darbība mūsos un ar mums notiek “caur šādu ārēju kārtību.. ūdeni, kas ietverts Dieva iedibinātajā kārtībā” (M. Luters), tas ir, svētajā Kristībā, kura mūs glābj. Kristības spēks nemitas visu mūsu dzīvi.

Kristība ir Dieva glābjošais spēks, kas izriet no Dieva, Viņa žēlsirdības, bet ne mūsu nopelnu dēļ. Ar Svētās Kristības mazgāšanu Dievs mūs atdzemdina jaunai garīgai dzīvei, atbrīvodams mūs no vecās miesīgās dzīves. Un, tā kā mēs esam atdzimuši caur ūdeni un garu, tad no velna bērniem esam kļuvuši par Dieva dēliem, mūžīgās svētlaimes mantiniekiem.

Tāpat kā radīšanā Svētais Gars kā balodis lidinājās virs ūdeņiem, no haosa radīdams brīnišķīgu kārtību, tā Viņš arī caur Dieva vārdu nāk Kristības ūdenī, lai darītu to par jaunradošu ūdeni. Šajā radīšanā Viņš mums uzvelk jaunas drēbes – Kristus taisnību – ar kuru mēs varēsim stāties Dieva priekšā Pastarās tiesas dienā. Tā mēs tiekam mazgāti balti Kristus asinīs, kas turpmāk pasargās mūs no velna, grēka un nāves. Arī mūžīgā svētlaime jeb pestīšana ir dāvana, kuru saņemam Kristībā. Noass un viņa ģimene tika izglābta grēku plūdos caur ūdeni, kas attēloja Kristību, kura, apustuļa Pētera vārdiem, “tagad arī jūs glābj” (1. Pēt. 3:21).