Tik daudz tu tos man solījis

“Jo Tu esi sacījis: “Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.”” [1.Moz.32:13]

Pirms sastapšanās ar savu dvīņubrāli Jēkabs ļoti baidījās, jo Ēzavs bija vēlējies viņu nogalināt.

Jēkabs vērsās pie Dieva lūgšanā. Ieklausīsimies Jēkaba vārdos! Tie mums māca vienu no lūgšanu dzīves lielajiem noslēpumiem.

Klausies uzmanīgi, kā Jēkabs Dievam atgādināja Viņa solījumu!

Viņš teica: Tu esi mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Izāka Dievs. Tā viņš atgādināja sev un Dievam par visiem apsolījumiem, ko bija saņēmuši tēvi.

Jēkabs atgādināja arī par viņa paša saņemto apsolījumu. Tas Kungs bija teicis: “Redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis” [1.Moz.28:15].

Jēkabs sāka lūgšanu, piesaucot Dieva apsolījumu. Apzinoties savu vainu un trūkumus Dieva priekšā, viņš pats nejutās cienīgs kaut ko prasīt. Jēkabs tūlīt ķērās pie apsolījumiem, kas apliecina Dieva žēlastību un to, ka Viņš pret mums neizturas pēc mūsu nopelniem.

Savu lūgšanu Jēkabs sāka ar Dieva apsolījumu. Paļāvība uz Dievu un pieķeršanās Viņa apsolījumam norāda, ka Jēkabs nāca pie Dieva ticībā. Nepelnītais dievišķās žēlastības un palīdzības apsolījums viņa sirdī bija aizdedzis ticības liesmu. Un šāda ticība arvien tveras pie Evaņģēlija un pestīšanas, kas tiek dota no tīras žēlastības.

Tāpat šādu lūgšanu Tas Kungs labprāt uzklausa. Viņam ir svarīgi, lai Dieva bērni Viņa apsolījumus piemin un tur Viņu pie vārda. Jā, šāda lūgšana apliecina, ka ticīgie raugās ne tikai uz savu postu un grūtībām, bet visos pārbaudījumos nāk pie Debesu Tēva un pilnībā uzticas Viņam.

Lūgšanas noslēpums ir izmest “enkuru” Dieva apsolījumā. Jo visiem Dieva apsolījumiem ir savs piepildījums – “jā” un “āmen” Jēzū Kristū, kura vārdā tu droši vari nākt Dieva priekšā.