Kristība un iesvētība

Augšāmceltais Kungs ar savu uzdevumu – nosūtījumu pa visu pasauli (Mt.28:18-19; Mk.16:16) – un apsolījumu – savu klātesmi līdz pasaules galam – ir iestādījis kristību; ar kristību paklausībā šim apsolījumam un paļāvībā uz šo apsolījumu notiek draudzes izveide, kurā mūžīgai pestīšanai Kristū tiek sapulcēti izredzētie no šīs pasaules.

Darbības rezultāts un dāvana kristībā ir jaunais cilvēks, kurš atdzimst ar ūdeni un Garu (Jņ.3:5; Tit.3:5). Grēcinieks saņem taisnošanu izglābšanai no sekojošās tiesas. Tādējādi kristība nav cilvēka izšķiršanās par Dievu, bet gan tā balstās uz Dieva izšķiršanos vai lēmumu par cilvēku. Ar kristību Gara dāvanā pamatotā uzņemšana par Dieva bērnu izpaužas tiesībās saukt Dievu par Tēvu (sal. Rom.8:16; Gal.4:6; Mt.6:9; Rom 6-8).

Kristība nav vienīgi sākums, bet gan pamata dibināšana un, tātad, pastāvošais un nesošais pamats dzīvei ticībā. Tādējādi ticība dzīvo no kristības cilvēka atjaunotnē, novēršoties no miesas darbiem un pievēršoties dzīvei Garā (Gal.5), kā arī cerībā uz ticības pilnīgošanos, uzlūkojot tieši (1.Kor.13:12; Rom.8:23 u.t.), vaigu vaigā Dieva godību.

PAR KRISTĪBAS PAREIZU PĀRVALDĪŠANU.

Pareiza kristības pārvaldīšana sākas ar garu pārbaudi un nošķiršanu atbildīgai pielaišanai pie kristības kristību pieteikumā. Tālāk tā iet cauri visai kristieša dzīvei resp. no kristības. Par to jāatgādina draudzei, tā par to jāmāca, par to atkal un atkal jārunā.

Nav nekādas bērnu kristības, tāpat kā nav pieaugušo vai ticīgo kristības – ir tikai viena veida kristība, kādu to iestādījis Kungs. Kristīgu vecāku bērnu – arī to, kas vēlas zīdaiņu vecumā – pielaišana pie kristības ir teoloģiski pamatojama ar to, ko kristība veic ar Gara dāvanu un vecā cilvēka atdzimšanu jaunā; bet tai ir arī praktiskas sekas dzīvē no kristības un allaž atgriežoties kristībā. Par brīnišķīgo dāvanu, kas tiek sniegta kristībā, aizvien no jauna ir jāatgādina vecākiem, krustvecākiem un arī visai draudzei, jāmudina, dzīvot tajā, ko kristīgie saņēmuši un kas ir viņu glābšanas ķīla.

Tā sauktajā tautas baznīcas situācijā, kad zīdaiņu kristība mācītājiem un draudzēm plašā mērā kļuvusi par paražu, par ko īpaši nedomā, vai pat par pašsaprotamu prasību, nevajadzētu rezignēti izvairīties no faktiski pastāvošā un notiekošā normativitātes, bet gan vajadzētu modināt apziņu par Gara darbību un līdz ar to apziņu par dzīvi ticības paklausībā.

Tas savā praktiskajā konsekvencē kristīgajai audzināšanai un mācībai ģimenē, draudzē veiktajai iesvētības mācībai, kā arī reliģijas mācībai skolās nozīmē to, ka mēs kristītos bērnus neaudzinām ticībai, bet gan ticībā. Kurš saņēmis kristību, tas nekad – pat tad, ja viņš par to būtu pārliecināts – nekad nevar būt tikai nomināls [vārda pēc] kristietis, bet gan viņš ir Kristus miesas loceklis. Par to ar viņu jārunā mācībās, mierinot viņu pārbaudījumos, brīdinot un pamudinot nepaklausības gadījumos. Tā viņš ar Dieva vārdu tiek vests atpakaļ īstenībā, kuru viņš ir nesagraujami saņēmis kristībā.

Iesvētāmo mācības un iesvētība vai konfirmācija ir daļa no kristīgās dzīves kristībā. Reformātiskajā formā iesvētības mācība pie tam tiek saistīta ar pielaišanu pie Vakarēdiena. Tādēļ vissvarīgākais šeit ir tas, lai ticības mācības galvenās daļas būtu dēstītas sirdī (un iemācītas no galvas!), lai tie, kas kristīti kā bērni, varētu dzīvot un arī nomirt savā ticībā.