Dzimis, lai kļūtu par Upurjēru

“Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība.” [Gal.4:4-5]

Vai saproti, ko nozīmē šie vārdi, un vai tiem tici? Vai aptver, ko eņģelis sludināja pār Bētlemes laukiem un kam par godu visi debespulki dziedāja slavas dziesmas? Tu varbūt teiksi: kas gan to nezina un kas netic, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu? – Bet piesargies, nepārsteidzies ar domām, ka esi tam noticējis!

Labāk pārbaudi savu sirdi, vai patiesi turies pie šīs patiesības, ka Dieva mūžīgais Dēls, kas bija pie Tēva pirms pasaules sākuma, ir dzimis šajā laikā no sievietes, lai kļūtu par Bauslības piepildītāju, jā, par Upurjēru mūsu grēku izpirkšanai! Ja tu tam patiesi noticētu, šīs patiesības priekšā tev nobālētu visa pasaule un neko citu tu vairs neredzētu un nedzirdētu – tikai šo vienu nepieciešamo lietu, kuras dēļ visas tavas skumjas pārvērstos priekā.

Prieka trūkums tomēr rāda, ka neesi pa īstam noticējis šai mūžīgai, debešķīgai un dievišķai patiesībai, kas ir tikpat droša kā Dieva radītā pasaule, kuru aplūko savām acīm.

Tomēr grēkākrišanā cilvēks ir tik ļoti samaitāts visās savās maņās, ka nespēj to kārtīgi saprast un tic tikai kā pa sapņiem. Tajā pašā laikā Tas Kungs mums ar šo vareno sludināšanu ir piešķīris daudz vairāk Savas gaismas, prieka un spēka, nekā mums jebkad ir bijis.

Tad nu mums ir jāaptur sava prāta joņošana šo svarīgo vārdu priekšā, jāliek tie pie sirds un jāklausās tie tā, it kā mēs tos nekad nebūtu dzirdējuši. Tas prasa klusas un apcerīgas sirdis, jā, te vajadzīgs, lai pats Dievs par mums apžēlojas un dod Savu Svēto Garu.