Uz grunts man enkurs uzticams [328]

Es esmu nu to grunt’ atradis, Kur enkurs stāv pastāvīgi,
Iekš Jezus vātīm to nostatijs, Kur viņš jau bija mūžigi, –
To grunti, kas nekustēsies, Kad zem’ un debess bojā ies.

Ta iraid ta apžēlošana, Kas iet pār visu padomu,
Tā mūžiga sirdsmīlešana, Kas uzmeklē to grēc’inieku,
Kam allaž žēligs prāts ir bij’s, Vaj nākam vaj nenākam vis.

Mums nebūs būt pazudinatiem! Dievs grib, lai tiekam pestiti.
Mans Jezus nāk pie mums atstātiem, Mūs visus līdz vest debesī;
Tamēc viņš allaž klaudzina Pie durvīm mūsu sirsniņā.

Ak bezdibens, kas visus grēkus Caur Kristus nāvi aprijis!
Tas sasien vātis un dod spēkus, Tur neviens vairs nav pazudis;
Jo Kristus asins brēc ar man: Apžēlošan’, apžēlošan’!

Iekš tās es ticīgi ietīšos, Tai gribu droš’ uzticeties;
Kad grēki ar man pakaļ dzītos, Es tak pēc tās grib’ skatities.
Tur visos laikos atronu Bez gala apžēlošanu.

Lai viss nu iet pēc Dieva prāta, Kam tāda apžēlošana.
Caur viņu sirds tiek klusināta, Tas paliek manim piemiņā.
Tā stāvēšu caur mūžibu Tik vien uz apžēlošanu.

Pie šā pamata es palieku, Kamēr man pasaul’ panesīs.
Uz to es domas, darbus lieku, Kamēr kustās loceklis.
Ar prieku es apdziedašu Šo lieku apžēlošanu.