Vaina un samaitātība

Lai aprakstītu cilvēka stāvokli pēc grēkā krišanas, mēs bieži lietojam vārdus “iedzimtais grēks”. Šajos vārdos tiek ietverta gan vaina, gan samaitātība.

Grēks ir mūsos jau no paša mūsu dzīves sākuma. Tādējādi tas nav atkarīgs no patreizējiem grēkiem, jo tas nāk jau no Ādama (Rom.5:18-19). Samaitāšana nozīmē to, ka visi cilvēki pēc Ādama ir dzimuši ļauni, novērsušies no Dieva un nespēj darīt. to, kas ir labs, it īpaši to, kas ir labs Dieva acīs. Tādēļ šie divi vārdi – vaina un samaitātība – gan katrs atsevišķi, gan abi kopā izskaidro grēkā kritušā cilvēka stāvokli.

Taču stāvokli pēc grēkā krišanas Rakstos atklāj vēl divi citi apzīmējumi – “miesas prāts” (Kol.2:18) un “cilvēka daba”. Vārdi “miesas prāts” te nenozīmē ķermeni vai fizisko dzīvi pretstatā “gara un garīgai dzīvei”.

Cilvēkā pat gars ir kritis un grēcīgs. Vārdi “miesa” un “miesīgs” attiecas uz grēkā kritušo un grēkā esošo cilvēku kopumā. Tādēļ visi cilvēki ir “miesīgi” un tiem vajadzīgs jauns prāts, ko tie, iegūst, piedzimstot no augšienes (Jņ.3:6-7). Ar vārdu “daba” šeit ir domāts tas pats, kas ar “miesas prātu”.

“Daba” šinī kontekstā nozīmē kritušā cilvēka dabu, kas piemīt visiem cilvēkiem, kuri dzimuši pēc Ādama. Tiem nepieciešama jauna daba, “Lai jums ar tiem būtu pie dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē” (2.Pēt.1:4).