Pie Svētā Vakarēdiena galda

Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk. [1.Kor.11:26]

Svētais Vakarēdiens mums liek atcerēties Jēzus krusta nāvi. Maizē un vīnā mēs saņemam Kristus miesu un asinis, un šis Sakraments ik reizi mums atgādina, ka, izlejot Savas asinis pie krusta koka, Jēzus ir ziedojis Savu dzīvību mūsu labā.

Taču Svētais Vakarēdiens norāda ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni, uz Kristus atkalatnākšanas dienu. Iedibinādams Svēto Mielastu, Jēzus pats teica: “Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna ar jums dzeršu Sava Tēva valstībā” [Mt.26:29].

To lasot, mums nāk prātā vēl kādi Jēzus vārdi, ka “daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā” [Mt.8:11]. Svētā Vakarēdiena sadraudzība ir pati ciešākā vienotības izpausme cilvēku vidū. Debesīs mēs mājosim kopībā ar visiem kristiešiem, kas nāks no visām zemes malām, no visiem laikiem, sākot no Vecās derības laika līdz Jēzus atkalatnākšanas dienai.

Svētais Vakarēdiens pauž varenu un iespaidīgu vēsti. Mēs nevaram lauzt maizi un dzert kausu, nepasludinot Jēzus nāves vēsti. Mēs nevaram pulcēties pie Svētā Vakarēdiena galda, nepieminot lielo ticīgo pulku, kas reiz vienkopus pulcēsies mājās pie Dieva.

Un tās nav mūsu domas un fantāzijas. Svētais Vakarēdiens ir kas lielāks un bagātāks par piemiņas brīdi vai simbolisku rituālu. Mēs ticam un zinām, ka Jēzus vārdi ir patiesi.

Kad dzirdam mācītāja vārdus – “Kristus miesa, par tevi nāvē nodota” un “Kristus asinis, par tevi izlietas”, tie mums jāuztver un jāsaprot burtiski. Maizē un vīnā mēs saņemam Kristus miesu un asinis.

Priecīgi un līksmi mēs varam dziedāt:

Lauz, Kungs, maizi svētīto,
Biķeri man sniedzi,
Paēdini salkušo,
Slāpes dzēst neliedzi!

Svētī Tu mielastu,
Svētī Savu draudzi,
Grēcinieku saudzi!

Reiz visas tautas un ciltis locīs ceļus Tava svētā troņa priekšā.

Tev, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, lai slava mūžīgi mūžam!