Kristiešu dabiskais netikums

Mīlestība apklāj grēku daudzumu. [1.Pēt.4:8]

Mēs savā iedomībā aizvien vēlamies paši būt gudri un labi, negribam saskatīt labo savā tuvākajā; ja redzam viņā kādu trūkumu, tad padarām to tik lielu, ka tas aizēno visu labo – kaut arī mums būtu ērgļa acis un mūsu tuvākajam eņģeļa vaigs.

Gluži kā tad, ja es redzētu cilvēku, kas tērpies zelta drānās, bet es, pamanījis viņa tērpā sīku vīlīti vai baltu diedziņu, ieplestu acis un uzskatītu, ka šā trūkuma dēļ mana tuvākā rota ir nicināma, turpretī es savas raupjās drānas uzskatītu par brīnišķīgām, jo tām būtu piesprausta maza zelta skrandiņa.

Tā mēs neievērojam paši savus trūkumus, kuru mums ir tik daudz, un citos cilvēkos nesaskatām nekā laba. Kad šāds dabisks netikums ienāk patiesu kristiešu vidū, sākas tiesāšana, un drīz vien es savu tuvāko sāku nicināt un nolādēt; viņš, savukārt, atbild man ar to pašu, mēra mani ar savu mēru, meklē un nopeļ visu slikto, ko manī iespējams atrast. Tā mīlestība tiek pavisam apslāpēta, un tās vietā paliek viena vienīga ķildošanās un nesaticība, līdz beidzot esam nekristīgi ļaudis un bēgam katrs uz savu pusi.