Evaņģēlisko kristiešu maldi

Ikvienam ir jābūt godīgam pret sevi! Pārdrošība, liekulība un sevis maldināšana ir ikviena cilvēka dabā, jau kopš čūska pievīla Ievu. Nekrietnais velns spēj pārvērsties un izlikties par pašu gaismas eņģeli.

Nereti evaņģēlisko kristiešu vidū ir cēlušies maldi, ka pēc tam, kad Kristus par visiem cilvēkiem ir visu piepildījis, atgriešanās un jaunpiedzimšana vairs nav tik svarīga. Tāpēc ievēro, ka visi Svētie Raksti, Pestītājs un Viņa apustuli bez mitas ir runājuši par patiesu atgriešanos un jaunpiedzimšanu.

Daudz kas ir ticis sagrozīts un sajaukts jautājumā par to, kas ir atgriešanās. Daudzi uzskata par pietiekamu, ja cilvēki kļūst reliģiozi un ja bezdievīgs pasaules cilvēks top garīgs, reliģiozs, sāk piedalīties garīgajā dzīvē un labdarībā, klausās un piekrīt Evaņģēlijam. Tā izveidojas “jauks” kristieša tēls — “kāzu viesis”, bet, kad Līgavainis nāk apskatīt viesus, “kāzu viesis” tiek izmests galējā tumsībā, jo tam mugurā nav bijušas kāzu drēbes (Mt.22:1-14). Tās ir kā ģeķīgas jaunavas, kas devušās kāzās, bet viņu traukos nav bijusi eļļa.

Savukārt citi to sagroza otrādi, daudz uzmanības pievēršot dziļai grēknožēlai, bet dara to tik māksloti, smagnēji un plānveidīgi, ka tas kļūst par cilvēcisku darbu, ar ko pati dvēsele, Dievu lūdzot, rīkojas pēc priekšrakstiem, punktu pēc punkta. Un tad, kad aklais cilvēks iedomājas, ka visu paveicis, tas mierina sevi ar Kristus nopelnu vai vismaz cer, ka Dievs būs žēlīgs. Taču tas ir pavisam aplami!

Nemaz nerunājot par tiem, kas, “viens no otra godu ņemdami”, sniedz savstarpēju iedrošinājumu, ka viss jau būs labi tādēļ vien, ka viņu starpā ir idejiska vienprātība, un, pateicoties tai, viņi iedomājas, ka atrodas patiesā sadraudzībā ar Kungu — ar savu “atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum” (Ap.d.20:21). Bet, kas vēlas būt patiesā saskaņā ar Dievu glābt savu dvēseli un būt godīgs pret sevi un Dievu, tam jāņem vērā paša Kunga sacītais!