:: e – BAZNICA ::

Vienošanās taisnošanas mācības pamatpatiesībās

Pasaules luterāņu federācija un pāvesta Vienotības padomes prezidenti parakstīja oficiālo “Kopējo paziņojumu par taisnošanas mācību”. Šajā paziņojumā tiek konstatēts, ka pastāv “konsenss (vienošanās, vienprātība) taisnošanas mācības pamatpatiesībās”.

Tas nozīmē, ka agrākie nosodījumi — vispirms tie, kuri izteikti Tridentas koncila (1547. gadā) Taisnošanas dekrētā un luteriskajās ticības apliecībās — gan nekādā ziņā nav atcelti, tomēr vairs neattiecas uz toreizējiem pretiniekiem. Aizvien no jauna atgriežoties pie šā jautājuma, jau agrāk ir notikusi vesela virkne sarunu starp Romas Katoļu un luteriskās baznīcas teologiem. Šādas sarunas ir notikušas kā ASV, tā arī Vācijā. Es pats esmu piedalījies vienā no šādām sarunām; tās atzinumi publicēti ar nosaukumu “Vai mācības nosodījums šķir baznīcas?”. Esmu strādājis pie nodaļas par taisnošanas mācību, taču jau tolaik atteicos pievienoties šim tekstam. Tomēr kā tolaik, tā arī šodien esmu pārliecināts par to, ka šādas sarunas šķirtu baznīcu starpā ir nozīmīgas un vajadzīgas. Arī kritikai ir jādod savs ieguldījums, cenšoties panākt vienprātību patiesībā.

Mani iebildumi galvenokārt ir vērsti pret divām lietām:

Pirmkārt, netiek izskaidrots, kas jāsaprot ar vārdu damnationes (nosodījumi, lāsti). Romas Katoļu baznīcas likumos anathema (sinonīms damnationes) izsaka to, ka ikviens, kurš pārstāv baznīcas nosodīto mācību, tiek izslēgts no baznīcas sadraudzības un atstāts Dieva tiesas ziņā, tas ir, šeit sastopamies ar garīgu un juridisku spriedumu. Šādu nosodījumu priekšmets kā agrāk, tā arī vēl joprojām ir Lutera centrālie izteikumi, kuri nosodīti 1520. gada bullā Exurge Domine, kā arī tie tiešie Lutera darbu un luterisko ticības apliecību citāti, kuri nosodīti Tridentas koncila Taisnošanas dekrētā. Nosodījumi Luteriskajās ticības apliecībās izteikti citādā formā. Tie nekad nav bijuši juridiski spriedumi, bet gan — izteikumi, kas norāda robežu, aiz kuras Kristus dāvātā pestīšana tiek pazaudēta. īpaši skaidri tas redzams Apoloģijas IV nodaļā, kur izteikti nosodījumi attiecībā uz taisnošanas mācību. Tur arvien no jauna tiek atgādināts: ja tiek mācīts tā, tad Kristus velti ir miris pie krusta.

Šāda veida sarunās nekad nav ticis noskaidrots, ko īsti nozīmē nosodījumi. Faktiski evaņģēliskā puse tos ir sapratusi kā vēsturiskās situācijas nosacītus teoloģiskus izteikumus, tādēļ tos nav uztvērusi īsti nopietni; savukārt [Romas] katoļu puse tos uzlūkojusi kā nemaldīgā, baznīcas mācību noteicošā amata formulētas, nemainīgas definīcijas, pie kurām tā arvien ir stingri turējusies.

Otrkārt, nav skaidrs, kas jāsaprot ar “taisnošanas mācības pamatpatiesībām”. Acīmredzot šeit sastopamies ar kvantificētu “mācības” izpratni, kāda atrodama Romas Katoļu baznīcas lēmumos mācības jautājumos. Luteriskajā izpratnē nav iespējams runāt par “mācības patiesībām” daudzskaitlī. Jo ir tikai viena patiesība — tas ir pats Kristus (Jņ.14:6). Bet mācība saskaņā ar CA V un VII artikulu saistīta ar skaidru Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pareizu pārvaldīšanu, jo caur šiem žēlastības līdzekļiem mums tiek dots Svētais Gars. Savukārt tas vispirms atklājas draudzes dievkalpojumā. Šajā nozīmē taisnošana ir pestīšanas īstenošanās un pestīšanas piešķiršana. Ir nepieciešams pārbaudīt, vai sludināšana notiek saskaņā ar Rakstiem un vai sakramenti tiek pārvaldīti atbilstīgi tam, kā mūsu Kungs tos ir iestādījis. Tas attiecas arī uz veidu, kā tiek atzīti grēki, kā mūsu Kunga uzdevumā un pēc Viņa pavēles tiek pasludināta grēku piedošana. Tas ir jautājums par baznīcas patiesumu — tās baznīcas, kura ir uzcelta ar šiem līdzekļiem, kas arī ļauj atšķirt patieso baznīcu no viltus baznīcas. Tas notiek ne vien šķirtu baznīcu starpā, bet arī ikvienas pastāvošās baznīcas kopības iekšienē. Cīņa starp patieso baznīcu un viltus baznīcu pieder šīs pasaules, šā laika baznīcas dzīves īstenībai — gluži tāpat, kā cīņa starp grēkam pakļauto miesu un Dieva Garu ikvienā no mums.

Galvenā kļūda konsensa formulējumos taisnošanas mācībā, manuprāt, ir tāda, ka teoloģiskā mācība tiek šķirta no baznīcas garīgā patiesuma. Šeit nepieciešams atcerēties, ka reformācija ir sākusies tieši sakarā ar nekārtībām baznīcas praksē — īpaši sakramentu pārvaldīšanā mises laikā, grēku nožēlas un grēksūdzes kārtībā, un visvairāk — grēku atlaidu pārdošanā, kas deva iespēju atpirkties no laicīga soda par grēkiem. Reformācija nozīmē deformācijas novēršanu — nepieciešamība to īstenot rodas arvien no jauna.

Tādēļ nepavisam nav saprotams tas, ka līdz ar konsensa parakstīšanu “taisnošanas mācības pamatpatiesībās”, tajā pašā. laikā Romas Katoļu baznīcas jaunajā likumu grāmatā Codex Iuris Canonici, kas izdots 1983. gadā, kanonos 992-997 ir tikusi atjaunota tā pati vecā grēku atlaidu saņemšanas kārtība un “svētajam 2000. gadam” tiek piedāvātas atbilstīgas jubilejas atlaidas.