Kad bēdas laužās uz mums brukt [507]

Kad bēdas laužās uz mums brukt Un nezinām, kur bēgt, kur sprukt,
Un palīgs mums neatrodās, Lai mūsu sirds gan bēdajās; –

Tad mēs caur to vien atspirgstam, Ka tavā priekšā saietam
Un tevi, Dievs Kungs, piesaucam Un pestišanas meklējam.

Mēs sird’ un acis paceļam Uz tevi, Dievs, ar asarām
Un lūdzam: grēkus pameti Un sodibu mums atlaidi.

To tu tiem solijs žēligi, Kas tevi piesauc ticigi
Iekš Jezus Kristus, tava Dēl’, Kas mūs priekš tevim aizstāv vēl.

Tapēc mēs nākam, tev, ak Dievs, Šīs savas bēdas sūdzēties,
Kas tagad esam atstāti Un visai tik neaizmirsti.

Uz grēkiem lūdzam nelūkot, Tos piedot mums, mūs apžēlot,
Mums bēdās palīg’ atsūtīt, No visām mokām atpestīt.

Ka mēs tad varam pēcgalā Tev pateikt tavā draudzibā,
Tev visi paklausīt jebkur Un tevi slavēt šeit un tur.