Ko tu zini par Epafru?

Bībelē vairākkārt ir pieminēts vīrs vārdā Epafra. Lielākai daļai Bībeles lasītāju šis vārds gandrīz neko neizsaka. Tomēr viņš ir vērā ņemams ticības varonis, Dieva cilvēks, kura dzīve ir pamācoša un pārdomu vērta.

Epafra nācis no mazas pilsētiņas Kolosas. Šajā pilsētā apustuļi nesludināja, bet Epafra, Dieva vadīts, nonāca Efezā pie apustuļa Pāvila. Kad Epafra atgriezās savā pilsētiņā, viņš uzsāka misijas darbu. Viņš pasludināja Evaņģēliju visiem cilvēkiem. Svētais Gars darbojās sludināšanā, un Kolosās izveidojās draudze.

Šajā draudzē pulcējās dažādi ļaudis – brīvie un vergi, ebreji, grieķi, barbari un skifi, vīrieši un sievietes, vecāki un bērni, darba devēji un ņēmēji, cienījami un nīstami. Draudzē bija arī turīgais Filemons, kas izrādīja mīlestību “visiem svētajiem.” [Fil.1:5] Epafra pēc labākās sirdsapziņas sludināja Evaņģēliju, kā viņš to saprata.

Kad baznīca Kolosās bija pāris gadus veca, tai draudēja maldu mācības. Proti, bija cilvēki, kurus Epafra mācība neapmierināja. Viņi vēlējās sabata ievērošanu un citas jūdu paražas un lūgt eņģeļus. Viņi lielījās ar savām vīzijām, un izrādoties publikai vervēja sekotājus.

Apustulis Pāvils brīdina: “Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā.” [Kol.2:18]

Epafra bija draudzes mācītājs un uzturēja tajā labu kārtību, tomēr vēlējās savas mācības apustulisko apstiprinājumu. Tā viņš nonāca Romā, kur apustulis Pāvils bija arestā.

Tas bija tāls un grūts ceļš, kas ir gluži vai kā no Maskavas līdz Erevānai. Tādēļ Epafra saslima un tika apcietinās. Tomēr viņš paveica savu lietu līdz galam.

Svētie Kolosās svētajā Kristība iemantoja sev pašu Jēzu Kristu, kurā “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā.” Paša darbi un dievkalpošana neko tam nevar pievienot. Kristū mums ir grēku piedošana un glābšana. Pestīšana ir Dieva darbs no A līdz Z.

Kolosieši dzirdēja no paša apustuļa, ka viņu ticība ir pareiza, kā arī, ka viņiem šajā cietoksnī arī jāpaliek.

Epafra piemērs liecina, cik svarīga ir Evaņģēlija šķīstība. Visur un vienmēr ir svarīgi saglabāt Evaņģēliju šķīstu, neiejaucot tajā savus darbus.

Labais dvēseļu gans un mācītājas deg par to, lai pasludinātu “Dieva žēlastību patiesībā.”