Kristoloģiski norobežojumi

Dogmatiski norobežojumi nav jāsaprot produktīvā nozīmē kā progresējošas izziņas un laikam atbilstošas interpretācijas īstenojums, bet gan tie reduktīvā nozīmē īstenojami kā atgriešanās pie ticības pamata un kopības.

‘Kristoloģiskā dogma’ nav tādu ierobežojumu rezultāts, bet gan priekšmets, pēc kādiem rodas vajadzība, ja apstrīdama kļuvusi apliecinājuma skaidrība un ir apdraudēta tajā pamatotā sadraudze; tas sākas dievkalpojumā un ir uz to vērsts.

Vissvarīgākais šeit ir pneimatiskās identitātes saglabāšana, kas manifestējas Kristus apliecināšanā un kuru šajā apliecināšanā iespējams arī atšķirt (1.Kor.12:1-3; 1.Jņ.2:18; 1.Jņ.4:1; 1.Kor.3:11).

Kristoloģijas pamatojuma un īstenošanas būtība ir lūgšana, kurā piesauc palīgā Jēzu kā Dieva Dēlu (Mt.9:27, 15:22, 17:15, 20:30; Mk.10:47; Lk.17:13, 18:38-40).

Tā pamatota Jēzus, Dieva Dēla lūgšanā uz Tēvu (Mk.14:36; Mt.11:25, 26:39), kā Viņš lūgt mācījis savus mācekļus (Mt.6:9; Lk.11:1-4) savā vārdā (Jņ.14:13-16, 16:23; Ef.3:14, 5:20), un tā ir Gara Dāvanas zīme un klātesamība (Rom.8:15; Gal.4:5).

Pamats un izpausme Tēva un Dēla vienotībai, pieņemšanai par Dieva bērnu, kā arī Dieva Jēzū Kristū pieņemto sadraudzībai ir kristīgās draudzes lūgšanā. Šajā vietā tādēļ arī kļūst saskatāmas draudzes robežas – praktiski, izpildot lūgšanu, un teorētiski – vārda saturā, vai un kā tā lūdz.

Nīkajas antiariāņu norobežošanās (325. gadā) priekšmets ir kristīgās draudzes konstituējošā [pamata-] apliecība, ka Jēzus Kristus ir Kungs, Dieva Dēls. Iepretim ariāņu kristoloģijas patstāvīgajam antimodālismam, kurā asi izcelta Tēva un Dēla personālā atšķirība laika, ētiskā, ontoloģiskā un doksoloģiskā aspektā, Nīkajas simbols uzsver Tēva un Dēla būtības kopību (homousia) preeksistencē (imanentā Trinitāte). Konsekventi tiek izslēgts katrs izteikums, no kura secināms, ka Dēls tiek likts radības pusē. Turpretī tiek uzsvērts, ka Dēls ir no Tēva būtības, ka Tā izcelsme ir viņā un ka Tas paliekoši saistīts ar Viņu.

Tādējādi ontoloģiskā aspektā tiek uzsvērts, ka dievbērnība nav vienīgi apzīmējums draudzei, bet gan ka tās pamatojums ir pašā Dievā; soteroloģiskā aspektā secināts, ka Kristū tiek dibināta pilna un reāla sadraudzība ar Dievu; doksoloģiskā aspektā tiek atgādināts, ka draudze Kristu, Dieva Dēlu godā un pielūdz tāpat kā Tēvu.