Kad lūgšana kļūst par grēku?

Lūgšana kristietim nav paša izvēle, iegriba vai kāda sekundāra, otršķirīga lieta. Tā ir Dieva griba un pavēle, lai katrs kristietis piesauktu Viņu bēdās un priekos, pateiktos Viņam nemitīgi, kā raksta apustulis Pāvils: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu …Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1.Tes.5:17-18)

Ko tad nozīmē – lūgt? Un ko mēs lūdzam?

Kristus gars iededz sirdīs šo lūgšanu, tas mudina saukt: “Aba – Tēvs!” (Gal.4:6), jo ko gan citu vēl varētu lūgt kristietis, kas caur Kristības ūdeni ir nomazgāts, šķīstīts un darīts svēts (Ef.5:26), tā kļūstot ne vairs par kalpu, bet par Dieva bērnu un apsolījuma mantinieku. (Gal.4:7)

Mūsu dēļ lūgšana nebūtu nekas, bet tā ir spēcīga un iedarbīga tieši tāpēc, ka Dievs to ir pavēlējis darīt un apsolījis uzklausīt. Lūgšana bez šādas ticības ir zudusi lūgšana, pašu ierosināts un tukšs gaisa satricinājums, bet lūgšanas, kas adresētas kādam citam, ir cita gara raisītas, un Dievs tās pieskaita pagānismam. (Ps.14:4)

Kā gan mēs lūdzam?

Gara izraisītā lūgšana nāk grēknožēlā un ticībā, jo Dievs neuzklausa neatgriezta grēcinieka lūgšanas (Jņ.9:31), tieši otrādi, – kā Dāvids saka: “Par vainīgu lai viņš top atzīts tiesā, un pat viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku!” (Ps.109:7)

Ne mūsu cienīgums, ne mūsu nopelni nav pamats uz kā balstīt lūgšanu, bet gan, ja atzīstot savus grēkus un necienību, lūdzam Kristus vārdā (Jņ.16:23-27) Viņa nopelnu dēļ – vienīgi tāda ir patiesa lūgšana, kurā mēs spējam satvert Dieva apsolījumu mūs uzklausīt, jo Kristus saka: “Patiesi, patiesi, es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos manā vārdā.” (Jņ.16:23)

Gars gan lūdz mūsu vietā ar bezvārdu nopūtām, taču tas vēl nav iemesls slinkot. Patiesībā Gars koriģē, labo mūsu lūgšanas – jo kurš gan labāk par pašu Dievu varētu zināt, kas mums vajadzīgs? (Lk.11:9-13)

Lūgšana ir mūsu monologs, mūsu runāšana uz Dievu. Ne tajās Dievs atbild, ne ar tām Viņš sniedz mums nepieciešamo. Bet vai tāpēc Dieva apsolījums nebūtu drošs?

Un kā vēl ir drošs! Sakot: “Piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi” (Ps.50:15), Dievs mūs sola izglābt Kristus dēļ un ar tiem līdzekļiem, ko Viņš šim nolūkam paredzējis – savu vārdu un sakramentiem.

“Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr.4:6)