Nākamā pasaule

Kristus un mirušo augšāmcelšanās, sagaidāmā lielā tiesa noteikti ir atstājusi tālejošas sekas uz visu cilvēku dzīvi: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12).

Tāpat kā tas attiecas uz katru atsevišķi, tas ir svarīgi arī cilvēku dzīvē, kalpošanas darbā un sadraudzībā kopumā.

Tas arī nozīmē, ka ikviena kristieša un visas baznīcas ētikai jābūt kaut kādā veidā saistītai ar pēdējām lietām, mirušo augšāmcelšanos un pastaro tiesu. Te var sniegt vairākus izskaidrojumus. Kristus apustuļi māca, ka ir svarīgi saglabāt paļaušanos “no sākuma līdz galam stipru” (Ebr.3:14). Kamēr daudzi mēģina mūs apsmiet, nicīgi jautājot: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana?” (2.Pēt.3:4), apustuļi apstiprina, ka “Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu”, bet gan “ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2.Pēt.3:9).

Daudzi citādi domājošie lūdz vai pat pieprasa pamatīgu atbildi uz daudzām lietām, pirms viņi būs gatavi noticēt. Mēs nevaram atbildēt uz visiem jautājumiem. Turklāt mūsu patiesajiem pretiniekiem nav vajadzīgas atbildes. Mums visiem pietiek ar to, ja svarīgākie jautājumi par cilvēku, dzīvību, nāvi, augšāmcelšanos un mūsu Pestītāju ir atbildēti saskaņā ar Dieva vārdu. Tad ceļš mūsu priekšā ir skaidrs, cik vien tālu mums tas jāsaredz.

Pēc Jēzus aicinājuma: “Seko man!” (Jņ.1:43; Mt.9:9) ir tikai viens ceļš, pa kuru iet, ja vēlamies būt kristieši. Sekojot Jēzum, kristietis aizvien var atzīt: “Nevis, ka es to [mērķi] jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus” (Fil.3:12-14).