Pats Dievs ir stājies mūsu pusē pret sātanu

“Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī” (1.Moz.3.15).

Tieši šajos vārdos ir pirmais Evaņģēlijs. Tās ir pirmās sēklas ne tikai pirmo cilvēku mierinājumam un svētībai, bet arī sēklas visam Dieva Evaņģēlijam un Viņa žēlastības valstībai virs zemes. Pirmais, kas mums jāaplūko, ir tas, ka mūsu Kungs Savu soda spriedumu velnam (1.Moz.3:14) sāk ar vārdiem: “Tādēļ ka tu to esi darījusi” (kad cilvēks tika pievilts un ievests grēkā un zem lāsta), un pabeidz ar vārdiem: “Tas sadragās tev galvu.”

Pieminēsim divas lietas: pirmkārt, mūsu grēkākrišanas dēļ Tas Kungs ir tik karsti iededzies un gatavs tik bargi atriebt, ka pievīlējam saka: “Tava nozieguma dēl tava galva tiks sadragāta.”

Te top redzams, ka pats Dievs ir uzņēmies mūsu lietu, stājies mūsu pusē pret sātanu, lai mūs glābtu un viņam atmaksātu, un Viņš to darījis ar tik dedzīgu sirdi, ka lietojis pašus spēcīgākos draudus, kādus vien var iedomāties. Čūskai nekas nevar būt briesmīgāk un nāvējošāk kā sabradāt un satriekt tās galvu! Viltīgajai čūskai ir veltīti patiesi briesmīgi vārdi. Un tas apliecina, ka Tā Kunga sirds ir iedegusies par Savu pazudušo bērnu, cilvēku.

To pašu mēs redzam arī citos Svēto Rakstu vārdos — kā iekarst Kristus runādams par tiem, kas “apgrēcina” (pavedina, pazudina) mazos, kas Viņam’ tic. No laipnā Pestītāja mutes nekad nav dzirdēti tik skaudri un bargi vārdi kā šie, kad Viņš runā par dzirnakmeni, kas steidzīgi jāpiesien šādam pavedinātājam kaklā un jāslīcina jūras dibenā (Mt.18:6).

Šajos vārdos tūlīt jāpamana Dieva lielā degsme par cilvēku dvēselēm, kas liecina, ka Dievs pret mums nav vienaldzīgs, kā. Viņu iedomājas mūsu ļaunā un neticīgā sirds. Mums ir doti skaidri apliecinājumi un pierādījumi Dieva lielajai mīlestības degsmei Viņa darbos un visā, ko Viņš paveicis mūsu pestīšanai. Taču diemžēl mūsu sirds ir tāda, ka mēs neticam un neņemam nopietni šos lielos pierādījumus; daudz vieglāk mums ir ticēt tam, ko paši atklājam un saprotam no Viņa runām. Tāpēc labāk ieklausīsimies Viņa vārdos čūskai, lai mēs varētu atklāt Dieva dziļākās domas un attieksmi pret mums.

“Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu..”

Otrkārt, mēs ieraugām Tā Kunga norādi, ka mēs visi esam iesaistīti šajā drāmā, kas norisinās starp Kristu un velnu. Viņš saka, ka sievas dzimums sadragās čūskas galvu, bet čūska Tam sadragās papēdi. Paturēsim prātā, ka oriģināltekstā ir lietots viens un tas pats vārds — gan par čūskas uzbrukumu sievas dzimumam, gan par čūskas galvas satriekšanu, lai arī tulkots tas ir ar dažādiem vārdiem: sievas dzimums “sadragās” un čūska “iekodīs”. Šādi tulkot ir iespējams tādēļ, ka šis ebreju vārds apzīmē visa veida nodarīto ļaunumu, un šā vārda precīza nozīme daļēji ir atkarīga no darītāja un daļēji arī no ķermeņa daļas, kurai ļaunums nodarīts.

Šajā tekstā mums ir dota zīmīga norāde, ka smagajā dzīvības un nāves cīņā starp sievas dzimumu un čūsku arī Kristus tiks satriekts. Tā liecina Dievs par mūsu glābšanu, kad topam izglābti no grēka, nāves un velna, tomēr ne vārda nesacīdams par mūsu līdzdarbošanos šajos lielajos notikumos.

Mūsu Kungs Jēzus Kristus šo lietu ir pārņēmis no mums un darījis par Savu. Citādi mēs būtu mūžīgi pazuduši, jo nav mūsu spēkos un spējās atjaunot visu to, kas zaudēts grēkākrišanā, un atbrīvot mūs no grēka, nāves un velna. Mēs paši tam bijām par vāju, tādēļ mūsu žēlastības pilnais Kungs to ir ņēmis uz Sevi. Lai slavēts Viņa vārds!