Herēze

Vēsturiskā atskatā herēzes parādās kā skaidri norobežoti lielumi, ir iespējams datēt to parādīšanos, un var nosaukt to pārstāvju vārdus un viņu novirzienus. Vēsture dažkārt min arī niknas izskaidrošanās, kas šajā jomā var izpausties gan kā personīgi strīdi, gan kā tautu sacelšanās, un ir notikušas pat slepkavošanas. Tā saprotams arī tas, ka kāda vājāka vai apspiesta grupa iemanto līdzjūtību, kamēr t.s. “lielā baznīca” – kā varas instruments, ko dažkārt atbalsta valsts – ir tikusi atraidīta. Ar citādi domājošajiem tieši kristiešiem būtu jāapietas citādi, kā to rāda vēsture.

Šādi raugoties, herēzes un baznīcas, ortodoksijas un heterodoksijas izšķiršana viegli tiek pārvērsta to pretmetā, un jēdziens “pareizticība” jeb “tīrā mācība” top par kaut ko negatīvu, par lamuvārdu, kaitinošu jēdzienu, kas jau, zināms, iezīmē dogmatisma realitāti.

Tagadnei šāds ass strīds par ticības un mācības jautājumiem var likties ne vien novecojis, bet savā būtībā nesaprotams. Bet savādi ir tas, ka mēs šajā tiešajā tagadnē atkal un atkal sastopam ētisku herēžu vai kāda politiska resp. sociāla “status (casus) confessionis” proklamāciju un tiek izteikts pārmetums, ka ar kādu noteiktu darbību vai kaut kā nedarīšanu tiek noliegti kristīgās ticības pamatartikuli. Lielākoties runa šeit ir par t.s. izdzīvošanas jautājumiem, kad, globāli vērtējot, uz spēles likta cilvēces turpmākā pastāvēšana vai tās bojā eja. Šāda veida problēmas ir radikālas, tās skar cilvēces eksistences saknes, un šajā ziņā runa šeit ir par to, kas ir izšķirošs pestīšanai. Ar kādu kaismi tad notiek diskusijas un demonstrācijas, cik asas ir pretrunas kolēģu starpā, draudzēs un pat ģimenēs, to ir pieredzējis ikviens. Izbeidzas sadraudzība, to paziņojot vai klusuciešot, tāpēc ka cilvēki viens otram kļuvuši nepanesami. Bet šeit mums mūsu laikos un mūsu tiešajā pieredzē ir realitāte, kas slēpjas aiz šķietami novecojušā jēdziena herēze.

Herēze pēc savas izcelsmes jau nav rezultāts lielbaznīcas valdīšanai ar valsts atbalstu, bet gan tāda notikumu attīstība, kad kāds nošķiras, izvēloties pats savu ceļu un izveidojot sava virziena kopību, sadraudzību, kādēļ tad arī tiek likvidēta pastāvošā sadraudzība.

Līdzīga situācija ir pamatā ortodoksijas un heterodoksijas atšķiršanai. Ortodoksija nenozīmē sākotnēji sastingušu mācību sistēmu vai kādu novecojušu baznīcas modeli, bet gan pareizo Dieva slavēšanu, kuras vieta ir dievkalpojumā. Heterodoksija, turpretī, sākotnēji nozīmē citu Dieva godināšanas formu, un šo abu atšķiršana tātad attiecas nevis uz izolētām mācībām un mācību atšķirībām, bet gan uz sadraudzību dievkalpojumā.

Dažādajos mācības vai dzīves novados kā arī baznīcas kārtības un politiskās atbildības dažādajos priekšmetos var parādīties virzienu pretišķības, kas var iedarboties uz dievkalpojuma sadraudzi un tur būt par iemeslu tam, ka notiek izšķiršanās – izstāšanās vai izslēgšana. Un, ja oficiāla izslēgšana notiek ļoti reti vai tās īstenošana nav iespējama, tad faktiskā izstāšanās ir plaši izplatīta – kad klusuciešot draudze vairs netiek apmeklēta, vai arī tā, ka notiek piesliešanās kādai citai dievkalpojuma sadraudzei.

Kristīgās sadraudzības sadalīšanās iemesli ir tikpat daudzveidīgi kā tie iemesli, kādēļ cilvēki viens ar otru apvienojas vai viens no otra nošķiras. Taču šādos gadījumos nepieciešamo teoloģisko lēmumu pamatnosacījums vienmēr ir herēžu parādīšanās grupu veidojumu nozīmē, un tas ir šo herēžu centienu priekšmets, kas sākotnēji vērsts uz saprašanos, bet tad arī, zināms, uz norobežošanos un atdalīšanos. Pie tam, kā tas vēsturē bieži ir noticis, visnotaļ var saistīties baznīcas intereses par vienotību ar sabiedrības interesēm par mieru un kopību, kas neizslēdz interešu konfliktus. Taču izšķirošais jautājums šeit nav, vai “vēl” pastāv un drīkst pastāvēt herēzes, vai joprojām ir un drīkst būt ortodoksijas un heterodoksijas atšķirības, bet gan kā tiek pārvarētas faktiskās šķelšanās un frakciju veidošanās draudzē.

Herēzēm, kas izpaužas kā faktiska atdalīšanās, var būt dažādi cēloņi, un tās var lokalizēties kādā ētiskā, politiskā vai sociālā novadā, kur vien var pastāvēt cilvēciskas atšķirības un pretišķības. Taču izšķiršanās [lēmums] un iespējamā šķiršanās var būt tikai dogmatiska, tāpēc ka runai šeit jābūt par to, kas veido baznīcas būtību un kas ir izšķirošs pestīšanai.

Svarīgs teoloģiskajai atbildībai pie tam ir “pamata” un “ēkas” atšķiršana. Pamats ir Jēzus Kristus, viņa persona un viņa darbs: “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” Bet ēka ir kristiešu darbs, kam var būt dažāda vērtība, bet kas katrā ziņā virzās pretī tiesas dienas pārbaudei (1.Kor.3:11-15).

Atbilstošā veidā – saskaņā ar Luteru – atšķirīgas var tapt arī mācība un dzīve. Mācība, un tas attiecas uz Dieva vārda saturu un iedarbību, pieder Dieva pusei, bet dzīve mūsu pusei. Tāpēc mēs nevaram brīvi pārvaldīt mācību, šeit mēs esam saistīti ar Dieva gribu. Mēs mācībā nevaram arī piekāpties, tāpēc ka tad mēs sevi liktu Dieva vietā. Turpretī dzīve ir mūsu lieta, un tajā atspoguļojas ticība un neticība, paklausība un nepaklausība. Teoloģiskajā atbildībā jābūt skaidrībā, ka, runājot par mācību, lieta negrozās tikai ap kaut kādu cilvēku konformismu vai tradicionālismu, bet gan par Kristus darba iemantošanu, ar kuru mēs tiksim izglābti no Dieva tiesas. Tāpēc mācība nekādā ziņā nav brīvi pārvaldāma, bet gan tajā tiek aizsniegta tā robeža, aiz kuras jāizbeidzas grēku piedošanai, tāpēc ka tiek skarts piedošanas pamats. Šeit ir spēkā: “Doctrina coelum, vita terra.”

Ja šādu lēmumu gadījumos vienotība tiek likta augstāk par patiesību, tad neizbēgami arī dzīves mainīgās vajadzības tiek liktas mūžīgās svētlaimes vietā. Pastorālajās vēstulēs vairākkārt ir runa par “veselīgo mācību”, t.i., mācību un runu, kas dziedina, dara veselu (1.Tim.1:10; 2.Tim.4:3; Tit.1:9-2:1). Tai pamatojums ir “veselīgajos” Kunga Jēzus Kristus vārdos (1.Tim.6:3). Kas to saprot, tas šo patieso mācību neaizstāvēs kā piespiešanu ārējam konformismam un tāpat to nenoniecinās kā aprobežotības izpausmi, bet gan uzskatīs to un rūpēsies par to kā par draudzes pestīšanu un to cilvēku glābšanu, kas tajā pieder Jēzum Kristum.