Vai Dievs pajokoja?

Kad varavīksne pacelsies mākoņos un Es to ieraudzīšu, tad Es arī pieminēšu mūžīgo derību starp Dievu un ikvienu dzīvu radījumu, ikvienu miesu, kāda vien ir pasaulē. [1.Moz.9:16]

Vai tu šodien redzēji varavīksni? Vai jūs domājat, ka tas bija aprīļa joks? Vai gan Dievs būtu pajokojies līdz ar mums?

Kristus Jēzus cilvēks un Dievs vienā personā… Vai tas nav kāds joks? Ja jau debesis uz zeme nespēj ietilpināt visu Dieva godību, kā būtu Dievam iespējams iemājot vienā cilvēkā, kurš taču ir neaptverami reizes mazāks par kosmisko zvaigžņu putekļu mākoņa sīciņākās dzirkstelītes-zvaigznītes-saulītes smalki izveidotajam debess pavadonim zemei.

Bet mūsu galva šķietami tomēr lielākā, par visu, jo mēs taču kosmosu to visumu esam ietilpinājuši savā apziņā?!. Un tā ka tur pat vēl brīva vieta paliek pāri… vēl paliek daudz neaizpildītas vietas, vēl paliek vieta jaunākajai informācijai, paliek vieta pasaules modeļa izmainām un vēl daudz vietas kādam melnam tukšumam. Un tai tumsībā arī Dievam ir ierādīta kāda sava īpaša atsevišķa vieta.

Uz pusminūti aiztaisiet acis, aizspiediet tās vēl ar rokām, aizbāziet ausis, ielūkojaties tai tumsā…

Ko, jūs tur redzējāt? Cilvēks un tumsība vienā personā? Un ja tur vēl, kas bija tad tikai tas, kas tajā tumsībā ir ienācis no ārpuses. Un nu kad jūs atkal dzirdat / redzat esat atvēruši savus jutekļus pasaulei… vai nav brīnums, tas viss, kas jums apkārt ka viss joprojām pastāv savās vecajās vietās? Un tas, kas jums ir visapkārt tagad pilnībā aizpilda to melno tukšumu, kas jūsos bija nieka pus minūti atpakaļ.

Tas, kas mums visapkārt – vide, apstākļi, notikumi iespaido mūsu garastāvokli; ietekmē mūsu būtību – mūsu nepiepildāmo tumsību.

Darbs, ēdiens, draugi, atpūta, saulīte, mākoņi (kad taisāties sauļoties), pērkons no skaidrām debesīm un daudz, kas cits reizēm tik kaitinoši var iedarboties uz mūsu apziņu, un tad mēs meklējam to, kas pēc mūsu pieredzes varētu mūsu jutekļus nomierināt un atdot vismaz sākotnējo labsajūtu, vai vēl labāku vēl ko nebijušu.

Vai varētu būt kas vēl labāks par paradīzi zemes virsū no kuras mūsu senči Ādams un Ieva tika patriekti? …es savā miesas prātā nespēju iedomāties. Bet tā ir zudusi uz neatgriešanos un lielākā daļa cilvēces iznīcināta grēku plūdos. Palikušas tikai dažas, tikai astoņas izglābto dvēseles un bariņš dzīvnieku, kurus Noasa šķirsts bija varējis ietilpināt

Un tā pat pasaules galā būs ar tiem, kas ar Jēzu būs kopā iegājuši caur patiesības durvīm, kas nostājušies uz taisnības ceļa, kas uz dzīvību…

…Tie izies no tumšā šķirsta, tie ieraudzīs jaunas Debesis un jaunu zemi, ko acs vēl nav redzējusi un kāda cilvēka prātā vēl nav nākusi. Jo brīnišķīgāka par varavīksni ir Dieva jaunās derības zīme, kas mūsu ausīs caur Dieva vārdu nākusi un tikai ticībā satverams šis evaņģēlijs, “Es jūsu grēkus vairs nepieminēšu Kristū”.