Kristītāji

Tāpat kā visas garīgās svētības, kuras Kristus ar savu vietniecisko nāvi ir  nodrošinājis visiem ticīgajiem (1.Kor.3:21-22), arī Kristība var tikt saņemta arī bez mācītāja starpniecības. Tādēļ jautājums par to, kurš ir tiesīgs veikt Kristību rituālu, ir ļoti vienkāršs.

Ja nav pieejams aicināts un ordinēts mācītājs, ikvienam kristietim ir ne tikai privilēģija, bet arī pienākums kristīt (ārkārtas Kristība; laju Kristība). Taču organizētās kristīgās draudzēs šo sakramentu īsteno aicināti un ordinēti mācītāji, veicot savus amata pienākumus to cilvēku vārdā, kuri ir aicinājuši viņus kalpot.

Kalvinisti, kuri noliedz laju, it sevišķi sieviešu, veiktu Kristību rituālu, apgalvojot, ka šo sakramentu ir tiesības īstenot vienīgi ordinētiem mācītājiem, runā pretī Rakstu mācībai (1.Kor.3:21). Patiesībā viņi ieņem šādu nostāju tādēļ, ka neuzskata Kristību par nepieciešamu, jo pestīšana nav atkarīga no “ūdens Kristības”, bet gan no izredzētības un dievišķās derības.

Arguments, ka laji, veicot Kristību rituālu, uzdrošinās uzņemties publiskās kalpošanas amata pienākumu pildīšanu, ir tikai atruna; galvenais iemesls, kādēļ viņi iebilst pret laju veiktām Kristībām, ir tas, viņi neatzīst žēlastības līdzekļus. Viņi apgalvo, ka laju veiktām Kristībām nav likumīga [iedarbīga] spēka . Taču patiesībā, atbilstoši principam, saskaņā ar kuru viņi noraida žēlastības līdzekļus, Kristība nevar būt iedarbīga jebkādos apstākļos, jo tā neizraisa atdzimšanu, bet gan vienīgi simbolizē to.