Aktuālo grēku klasifikācija
Aktuālo grēku klasificēšanas mērķis ir skaidrāk atklāt un aprakstīt daudzos pārkāpumus, kuriem ir pakļauts ticīgais (Īj.9:2-3). Tādēļ mēs esam ieinteresēti šādā klasifikācijā tīri praktisku iemeslu dēļ.
Tā mūs spiež pārdomāt daudzējādos kārdinājumus, ar kuru palīdzību sātans, pasaule un mūsu pašu miesa tiecas mūs pavedināt, lai mēs kristu netikumos un kaunā (Mt.26:41; 1.Kor.10:12). Šādas pārdomas mums palīdzēs ikdienas grēku nožēlā attīrīt sevi no visiem miesas un gara sārņiem un, dzīvojot patiesā dievbijībā (2.Kor.7:1; Ebr.12:1-2), tapt pilnīgākiem svētumā. Tādēļ aktuālo grēku klasifikācija nav jāuzskata par nevajadzīgu vai nelietderīgu, bet gan par ārkārtīgi noderīgu, it īpaši tādēļ, ka arī paši Svētie Raksti sniedz grēku iedalījumu (1.Jņ.5:16; Jēk.4:17; Jņ.19:11).
Tieši tādēļ, ka “ikkatrs Dieva iedvesmots Raksts ir arī noderīgs [..] labošanai un audzināšanai taisnībā” (2.Tim.3:16), tas vai nu nepārprotamos vārdos (1.Kor.5:9-11), vai ar piemēru palīdzību (2.Sam.11:4, 24; Mt.26:48 un tālāk) skaidri atspoguļo neskaitāmos pārkāpumus, kuri apdraud kristieti viņa zemes dzīves laikā (Ps.19:12-13).
- Apzinātie un neapzinātie grēki. Balstoties nepārprotamās Rakstu liecībās, mēs runājam par apzinātiem un neapzinātiem grēkiem. Pirmie (gribētie, ļaunie, apzinātie [ar iepriekšēju nodomu veiktie] grēki) ir tādas grēcīgas darbības, kurās cilvēks pārkāpj Dieva bauslību, tai apzināti nepaklausīdams un pretojoties savas sirdsapziņas balsij (Jņ.13:26-27, 30). Otrie (negribētie grēki) ir tādas grēcīgas darbības, kuras tiek veiktas bez skaidras saprašanas (nezināšanas grēki) un apzināta nolūka (vājuma grēki, kritieni, Lk.22: 55-62). Neapzinātie grēki, attiecīgi, tiek iedalīti neziņas un vājuma grēkos. Taču vājuma grēkus mēs varam attiecināt vienīgi uz kristiešiem, jo visi neticīgie, būdami miruši savos pārkāpumos un grēkos (Ef.2:1), un pakļauti sātana varai (Ef.2:2; 2.Tim.2:26), vēlas darīt tos grēkus, kuros viņus vedina velns (Ef.2:3; Jņ.8:44). Taču ticīgais, Kristū būdams jauns radījums (2.Kor.5:17), ienīst sevis izdarītos grēkus (Rom.7:15) un no sirds vēlas to, kas ir labs (Rom.7:19, 22-24). Par nespēka grēkiem jeb neapzinātajiem grēkiem mums ir jāuzskata arī grēcīgas emocijas, proti, neapvaldītas domas un vēlmes, kuras kristiešos pēkšņi izraisa viņu grēcīgā sirds (miesa) bez viņu gribas līdzdalības un pretēji tai (Gal.5:17, 24). Zīdaiņus nevar vainot apzinātos grēkos (5.Moz.1:39; Jon.4:11), taču viņus nevar pasludināt par brīviem no aktuālajiem grēkiem, jo viņi ir miesa, kas dzimusi no miesas (Jņ. 3:6) un kā tādi viņi allaž atrodas opozīcijā dievišķajai gribai (Gal.5:17; 1.Moz.8:21; Ps.51:5). No otras puses, arī zīdaiņos Svētais Gars ar žēlastības līdzekļu starpniecību (Kristība, Tit.3:5) izraisa ticību (Mt.18:6) un ticības darbus (Ps.8:2), tā kā viņi, kā jaunie radījumi Kristū, pretojas miesas ļaunajām tieksmēm (Mt.18:3-4).
Apzinātie grēki ir jāapskata ne vien attiecībā pret gribu, bet arī attiecībā pret sirdsapziņu. Šī iemesla dēļ mēs uzskatam par apzinātiem grēkiem arī tos, kuri tiek veikti pret sirdsapziņu. Tie ir četru veidu, jo cilvēks var grēkot:
- pret pareizo sirdsapziņu, kura atbilst dievišķajai bauslībai (Rom.1:32);
- pret maldīgo sirdsapziņu, šādā gadījumā grēkojot gan to neievērojot (Rom.14:14; 1.Kor.8:7, 10-12), gan sekojot savai maldīgajai sirdsapziņai, kura neatbilst Dieva vārdam. Tādēļ maldīga sirdsapziņa noved pie grēka gan tad, ja tai pakļaujas, gan tad, ja tai pretojas (piem., cilvēks, kura sirdsapziņa viņam liek pielūgt svētos);
- pret varbūtējo sirdsapziņu, kā tajā gadījumā, ja cilvēks vai nu neņem vērā savu pienākumu noskaidrot, kādai ir jābūt pareizai rīcībai (Ps.119:9, 11), vai šaubās par savas rīcības pareizību (Rom.14:23);
- pret šaubīgu sirdsapziņu, jo šādos gadījumos viņam vispār nevajadzētu rīkoties (Rom.14:23).
- Aktīvie un pasīvie grēki. Aktīvie [darbības] grēki ir pozitīvas darbības, kuras pārkāpj Dieva negatīvos priekšrakstus. Pasīvie grēki izpaužas kā to darbību nepildīšana, kuras paredz Dieva pozitīvie priekšraksti (Hollacs). Tātad, aktīvajos grēkos tiek veikts tas, ko Dievs aizliedz (2.Moz.20:13-17), bet pasīvajos grēkos netiek veikts tas, ko Dievs pieprasa (Jēk.4:17). Lai arī pasīvie grēki ne vienmēr tiek veikti apzināti vai ar kādu izteiktu samaitātās gribas nolūku, tomēr, ja netiek pildīts tas, kas ir labs, tad tas ir grēks šī termina patiesajā nozīmē, jo cilvēks ir ticis radīts, lai kalpotu Dievam, allaž darot to, kas ir labs, proti, ko Viņš ir pavēlējis.
Nedarīt visu, ko Dievs ir pavēlējis, ir grēks (Mt.28:20; Ec.37:24). - Grēki pret Dievu, pret savu tuvāko un pret sevi. Grēki pret Dievu ir tie, kuri ir vērsti pret Dekaloga pirmā ‘galdiņa’ baušļiem (Mt.22:37-38; 1.Moz.39:9). Grēki pret savu tuvāko ir vērsti pret otrā ‘galdiņa’ baušļiem (Mt.22:39; 3.Moz.19:17). Grēki pret sevi ir tie grēki, kuri, līdzīgi netiklībai un nešķīstībai vispār, apgāna miesu (1.Kor.6:18). Tomēr mums ir jāatceras, ka ikviens grēks pret mūsu tuvāko vai pašiem pret sevi ir grēks vienīgi tādēļ, ka galvenokārt tas tiek izdarīts pret Dievu (Ps.51:4; 1.Moz.39:9). Visi grēki ir vērsti pret Dievu.
- Smagi un mazāk smagi grēki. Ikviens dievišķās bauslības pārkāpums ir sacelšanās pret Dievu (nelikumība) un tādēļ ir pakļauta lāstam (Gal.3:10). Tādējādi, raugoties no nolādētības viedokļa, mēs nevaram runāt par “mazākiem” un “lielākiem” grēkiem. Tomēr arī pašos Rakstos ir izšķirtas dažādas grēkošanas pakāpes (Jņ.19:11). Bērni neapzinīgā vecumā ir mazāk vainīgi par pieaugušajiem (5.Moz.1:39). Kalpi, kuri zina Tā Kunga gribu un tomēr atsakās to pildīt, dabūs daudz sitienu (Lk.12:47), turpretī tie, kuri grēko pret Viņu savas neziņas dēļ, saņems mazāk sitienu (Lk.12:48). No šejienes kļūst skaidrs, ka, tāpat kā pastāv dažādas grēkošanas pakāpes, pastāv arī dažādas mūžīgā soda pakāpes, kuras būs jāizcieš pazudinātajiem. Vissmagākais no visiem grēkiem ir neticība (Jņ.3:18-19; 16:9). Grēku iedalīšana sirds, mutes un faktiskā nodarījuma grēkos ne allaž norāda šo pakāpi, jo sirds grēks (neticība, nesamierināmība utt.) var būt smagāks par mutes grēku vai faktisko nodarījumu (piem., steigā pateikts dusmīgs vārds; pārsteidzīgi un bez ļaunprātīga nolūka paveikts ļauns darbs). Spriežot par to, kurš grēks ir smagāks, mums ir jāņem vērā:
- grēkojošā persona;
- grēkošanas iemesls;
- tajā iesaistītais objekts;
- pārkāptais Likums un
- grēka sekas.
Tomēr ikviens grēks padara cilvēku par vainīgu Dieva priekšā (Rom.3:19).
- Nāves grēki un piedodamie grēki. Nāves grēki ir visi tie grēki, kuri nostāda grēcinieku dusmu, nāves un nolādētības stāvoklī, un, ja viņš mirst, tos nenožēlojis, viņa sods ir mūžīgā nāve (Jņ.8:21, 24; Rom.8:13). Visi neticīgo grēki ir nāves grēki, jo neticīgie noliedz Kristu, vienīgo, kura dēļ Dievs piedod grēku (Rom.3:24; Ef.1:7; Ap.d.4:12). Runājot par “ticīgo” nāves grēkiem, mēs domājam tādus grēkus, kuri apbēdina Svēto Garu (Ef.4:30) un grauj ticību (piem., Dāvida izdarītā slepkavība un laulības pārkāpšana, Ps.32:3-4).
“Nāves grēks ir tas, ar kuru atdzimušais, bet vēlāk miesas varā nonākušais un atdzimšanas stāvoklī nepalikušais apzināti un ar nolūku pārkāpj Dieva bauslību, pretojoties sirdsapziņas balsij un tādējādi zaudējot pestījošo ticību, noraidot Svētā Gara žēlīgo iedarbību un pakļaujot sevi dusmu, nāves un nolādētības stāvoklim” (Hollacs).
Piedodamie grēki ir ticīgo neapzinātie grēki, kuri, lai arī paši par sevi ir pelnījuši mūžīgo nāvi, ir piedoti Kristus dēļ, kuram ticīgais tic un kura spēkā viņš pastāvīgi atgriežas no savim grēkiem (Ps.19:12-13; 51:9-12).
Šeit kļūdās pāvestieši, kuri māca, ka atsevišķi grēki (lepnība, mantkārība, naids, rijība, skaudība, izmisums) ir nāves grēki paši par sevīm, savukārt citi ir piedodamie un tādēļ ir pelnījuši vienīgi laicīgus sodus. Kalvinisti šajā jautājumā kļūdās, mācot, ka izredzētie nekad nezaudē ticību vai žēlastību, pat ja viņi izdara neiedomājamus grēkus.
Ar nāves grēkiem varētu identificēt tā dēvētos dominējošos (valdošos) grēkus un ar piedodamajiem grēkiem – tā dēvētos nedominējošos (nevaldošos) grēkus. Neticīgajos visi grēki ir dominējoši, jo viņi ir miruši pārkāpumos un grēkos, un atrodas sātana varā (Ef.2:1-3). Svētīgais stāvoklis, kurā grēks cilvēkā vairs nav dominējošs, ir atrodams vienīgi ticīgajos (Rom.6:12, 14). Ja ticīgie pārtrauc cīnīties pret grēku (Gal.5:16-17), tā ka tas atkal sāk valdīt pār viņiem, viņi ir zaudējuši žēlastību un ticību (Gal.5:4; 1.Kor.5:11).
- Kliedzoši grēki. Kliedzoši grēki ir tādi grēki, kuri ir pelnījuši īpašu Dieva sodu. Rakstos minētie kliedzošo grēku piemēri ir šādi:
- Kaina izdarītā brāļa nogalināšana (1.Moz.4:10);
- sodomiešu grēki (1.Moz.18:20);
- ēģiptiešu īstenotā isarēliešu apspiešana (2.Moz.3:9);
- atraitņu un bāreņu apspiešana (2.Moz.22:22-23);
- algu neizmaksāšana algādžiem (Jēk.5:4);
- kristiešu vajāšana (Atkl.6:9-10).
Pamatā par kliedzošajiem grēkiem mēs varētu saukt visus tos noziegumus, kuri tiek veikti pret bezpalīdzīgajiem (atraitnēm, bāreņiem, nabagiem, apspiestajiem utt.), kurus ir jāatbalsta un jāaizstāv pašam Dievam (2.Moz.3:7-9; 22, 21-24; Jes.3:13-15).
Brēc uz debesīm Sodomas asiņainā balss,
Apspiesto, atraitņu, strādnieku algas balss.
- Piedodami un nepiedodami grēki. Piedodams grēks ir grēks, kuru ir iespējams nožēlot, savukārt, “nepiedodams grēks” izslēdz nožēlas iespējamību. Tā kā piedodami ir visi grēki, izņemot grēku pret Svēto Garu (Mt.12:31-32; Mk.3:22-30; Lk.12:10), kurš ir vienīgais ir Rakstos minēts kā nepiedodams grēks, tad šim grēkam ir jāvelta īpaša uzmanība. Tomēr šeit sniegto klasifikāciju nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai gūtu drošības sajūtu vai kļūtu vienaldzīgs pret grēku. Ikviens grēks ir piedodams vienīgi tad, ja grēcinieks patiesā grēku nožēlā uzticas Kristus vietnieciskajai izpirkšanai. Grēki ir piedodami vienīgi no dievišķās žēlastības nevis cilvēka nopelnu viedokļa (Rom.4:5-8). Dieva priekšā nav “nevainīgu grēku” (Rom.3:19; Gal.3:10).
- Grēks pret Svēto Garu. Grēks pret Svēto Garu Rakstos ir aprakstīts kā “Svētā Gara zaimošana” (Mk.3:28-29). Šī zaimošana tiek nošķirta no tās, kas ir vērsta pret Kristu (Mt.12:32), kura, kā mūsu Pestītājs nepārprotami māca, ir piedodama. Mūsu dogmatiķi uzskata, ka par grēku pret Svēto Garu tiek runāts arī šādās Rakstu vietās: 1.Jņ.5:16 un Ebr.6:4-6; 10:26-27.
Grēks pret Svēto Garu ir nepiedodams tādēļ, ka tas ir vērsts nevis pret Svētā Gara dievišķo personu, bet gan pret Viņa dievišķo amatu jeb žēlīgo darbību cilvēka sirdī. Tāda ir šī grēka daba jeb būtība. Tomēr ne visu pretdarbību Svētajam Garam var dēvēt par grēku pret to; citādi visi pasaules cilvēki būtu vainīgi šajā grēkā, jo visi pēc savas dabas pretojas Svētajam Garam (1.Kor.2:14; Rom.8:7).
Grēks pret Svēto Garu tiek izdarīts vienīgi tad, ja Svētais Gars ir skaidri atklājis grēciniekam dievišķo patiesību, bet viņš, neskatoties uz to, vērš pret to savus zaimus. Tādēļ šo grēku nedrīkst identificēt ar:
- galēju neatgriezīgumu;
- dievišķās patiesības zaimošanu, kuras pamatā ir garīgs aklums (1.Tim.1:13), vai
- dievišķās patiesības noliegšanu baiļu iedarbībā (Lk.22:61-62).
Grēks pret Svēto Garu sastāv no dievišķās patiesības pretdabiskas un uzstājīgas noliegšanas pēc tam, kad tā ir tikusi pietiekami lielā mērā atzīta un pieņemta kā tāda, kā arī no brīvprātīgas un šausmīgas zaimošanas. Citiem vārdiem, tā ir Evaņģēlija ļaunprātīga un zaimojoša noraidīšana no apcietināta grēcinieka puses, kurš ar Svētā Gara žēlīgās apgaismības starpniecību ir ticis pilnībā pārliecināts par tās patiesīgumu. Hollacs raksta:
Grēks pret Svēto Garu ir dievišķās patiesības skaidras apzināšanās un sirdsapziņas apstiprinātas ļaunuma noliegšanas [pakļaušana] naidīgiem uzbrukumiem, briesmīgai zaimošanai un visu žēlastības līdzekļu ietiepīga un galēji neatlaidīga noraidīšana.
Vairums dogmatiķu māca, ka grēku pret Svēto Garu var veikt vienīgi tie, kas ir bijuši atdzimuši, lai gan citi, viņu vidū arī Baiers, uzskata, ka tas notiek arī ar neatdzimušajiem, proti, tajā brīdī kad Svētais Gars gatavojas viņus pievērst ticībai un tādēļ pārliecina viņus par dievišķo patiesību. Iemesls, kura dēļ grēks pret Svēto Garu ir nepiedodams, ir tas, ka šis grēks ir ļaunprātīga un uzstājīga pretošanās Svētā Gara grēku nožēlu radošajam un svētdarošajam darbam, kurš ir vienīgais grēcinieku pestīšanas iemesls.
Kalvinisti maldās, mācot, ka grēks pret Svēto Garu ir nepiedodams tādēļ, ka Dievs jau no mūžības ir iepriekš paredzējis pazušanai tos, kuri ļaunprātīgi pretojas dievišķajai patiesībai. Šos maldus var atspēkot, norādot, ka Kristus no sirds vēlējās glābt ikvienu farizeju, kurš noraidīja Viņa vārdu un grēkoja pret Svēto Garu (Mt.12:22-32; 23:37).
Jautājums, vai grēki pret Svēto Garu vēl joprojām tiek veikti, ir jāatbild apstiprinoši, jo Mt.12:31-32 un paralēlās vietas ir vispārēji Rakstu panti un tādēļ ir spēkā visos laikos. No 1.Jņ.5:16 mēs secinām, ka atsevišķos gadījumos tie, kuri grēko pret Svēto Garu, var būt zināmi, jo šajā pantā ticīgie tiek brīdināti nelūgt par šādiem cilvēkiem (“par to es nesaku, lai lūdz,” utt.). Tajā pašā laikā, mēs nedrīkstam pārsteidzīgi apvainot šajā grēkā kādu, kurš mums var šķist tajā vainīgs, bet mums ir jāturpina pie katras izdevības apliecināt patiesību, brīdinot pārkāpēju no šī šausmīgā pārkāpuma, kuru tik spēcīgi nosoda mūsu Kungs, gluži kā Viņš pats visā nopietnībā brīdināja no tā farizejus (Mt.12:22-32).
Tas, vai Ebr.6:4-6 un 10:26-27 tiek runāts par grēku pret Svēto Garu, ir eksegētisks jautājums, lai arī daudzi zinātnieki uzskata, ka šajās Rakstu vietās patiešām tiek runāts par šo grēku. Ebr.12:17 vārds “atgriezšanās” attiecas uz Īzaku*, nevis uz Ēzavu un teksta nozīme ir tāda, ka, neskatoties uz visām Ēzava asarām, viņa tēvs nemainīja savu lēmumu un nevērsa Jēkaba svētību par labu viņam (1.Moz.27:34-38).
Vienīgi dievišķā žēlastība var mūs pasargāt no grēka pret Svēto Garu. Ja mēs būtu pamesti savā vaļā, tad visi, uz kuriem žēlīgi iedarbojas Svētais Gars, izdarītu šo šausmīgo grēku. Tie, kuri jūt lielu iekšēju izmisumu, jo domā, ka ir izdarījuši šo grēku, var gūt mierinājumu tajā apstāklī, ka šo nepiedodamo grēku izdara vienīgi tādi, kas ļaunprātīgi atraida Dieva žēlastību Jēzū Kristū un zaimojoši izturas pret to, bet ne tie, kas nožēlo savus grēkus un ilgojas pēc Evaņģēlija piedāvātās žēlastības. Uz viņiem attiecas tādas Rakstu vietas kā Mt.11:28; 9:13; Jņ.6:37.
- Citas klasifikācijas.
- Slepeni grēki un atklāti grēki. Slepeni grēki ir tie, kuri ir zināmi vai nu vienīgi pašam pārkāpējam (Ps.32:3-5), vai bez viņa kādiem dažiem citiem, kuri vai nu pamatoti (Mt.18:15-16), vai nepamatoti (3.Moz.5:1; Sal.pam.29:14) vēlas tos paturēt apslēptībā. Atklāti grēki ir tie, kuri ir zināmi daudziem (1.Tim.5:20; 1.Kor.5:1). Šādam iedalījumam ir liela nozīme disciplināra rakstura gadījumu apskatīšanā.
- Personīgi grēki un sveši grēki, par kuriem mēs esam līdzatbildīgi. Personīgie grēki ir tie, kurus veic pats grēcinieks (2.Sam.12:13), savukārt svešie grēki, par kuriem mēs esam līdzatbildīgi, ir tie pārkāpumi, kurus citi ir izdarījuši, mums redzot, atbalstot, vienojoties vai palīdzot. Mēs piedalāmies citu cilvēku grēkos, ja mēs pārvaldām, dodam padomus, piekrītam vai iecietīgi izturamies pret viņu ļaunajiem darbiem, vai nedz pretojamies, nedz ziņojam par tiem, tādējādi kļūdami morāli atbildīgi par šiem grēkiem (2.Sam.11:15-21).
Svētie Raksti mūs nepārprotami brīdina nepiedalīties citu veiktajos grēkos (Ef.5:7-11; 1.Tim.5:22; 2.Jņ.11; Atkl.18:4. Ticīgajiem ir īpaši jāvairās no viltus mācītājiem, jo citādi viņi kļūst par maldu mācības izplatīšanas līdzdalībniekiem (2.Jņ.11; 2.Kor.6:14-18; Rom.16:17-18). Taču šeit mēs grēkojam, arī priecājoties par citu izdarītajiem grēkiem (Rom.1:32). Šāda priecāšanās par citu izdarītajiem grēkiem īpaši tiek veicināta, ieklausoties amorālās vai zaimojošās sarunās (1.Kor.15:33; Ef.4:29; 1.Tim.6:20; 2.Tim.2:16), vai vispār biedrojoties ar pārkāpējiem (unionisms, Ps.1:1; Ef.5:11; Ps.26:4-5).
* – Grieķu μετάνοια būtībā nozīmē ‘domu izmaiņu’, šajā gadījumā minēto fragmentu pareizāk būtu tulkot: ‘[Ēzavs] nespēja, nerada iespēju pārmainīt [tēva] domas’, nevis: ‘jo [Ēzavam] netika dota iespēja atgriezties’.
Ieskaties