Svētie reizem arī seko miesas tieksmēm

“Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu.” [Gal.6:1]

Kurš rūpīgi pārdomā apustuļa vārdus, tas skaidri redz, ka viņš nerunā par ķecerībām jeb grēkiem pret mācību, bet par daudz sīkākiem grēkiem, kuros cilvēks krīt nevis apzināta ļaunuma dēļ vai ar nodomu, bet tikai sava vājuma dēļ. Tādēļ viņš saka tik laipnus un tēvišķīgus vārdus, runādams nevis par maldiem vai grēku, bet par pārkāpumu. Pāvils šeit padara grēku mazāku, gandrīz aizbildina to un cenšas novelt visu vainu no cilvēka pleciem, piebilzdams: “Ja arī kāds cilvēks ir pienākts”, tas ir, ja viņš ir kritis grēkā, savas miesas vai velna piekrāpts.

Tie ir ļoti mierinoši vārdi.

Tā kā svētie šajā dzīvē ne tikai dzīvo miesā, bet reizēm, velna sakūdīti, arī seko miesas tieksmēm, tas ir, krīt nepacietībā, naidā, dusmās, maldos, šaubās, neuzticībā utt. (jo velns pastāvīgi cenšas izpostīt vienprātību mācībā ar novirzienu un domstarpību palīdzību, tāpat arī aptraipīt nevainojamu dzīvi, mudinādams uz dienišķiem pārkāpumiem un apgrēcību), tad Pāvils māca, kā izturēties pret grēkā kritušajiem, proti, viņš saka, lai tie, kuri stāv stingri, ar lēnprātīgu garu palīdz vājajiem atgriezties uz pareizā ceļa.

Cik stūrgalvīgs Svētais Gars ir attiecībā uz ticības saglabāšanu un aizstāvēšanu, tikpat laipns un pieļāvīgs Tas ir, panesdams un mazinādams izdarītos grēkus, ja vien tie, kas tos ir darījuši, savu pārkāpumu no sirds nožēlo.

Augustīns saka:

“Nav tāda grēka, kuru viens cilvēks būtu darījis, bet otrs nekad nevarētu izdarīt.”

Mēs vēl staigājam pa ļodzīgu laipu, tādēļ itin viegli krītam, ja esam augstprātīgi un atstājam pareizo kārtību.