Ticība vienīgi Jēzum

Glābjošā ticība ir ticība Jēzum. Taču mums jāpiebilst vēl kas svarīgs: glābjošā ticība ir ticība vienīgi Jēzum.

Citiem vārdiem sakot: ticība Jēzum, nevis kādiem darbiem vai manām īpašībām, nevis kādiem pārdzīvojumiem vai sajūtām, lai kādas tās būtu.

Vienīgi Jēzus. Varētu šķist, ka tā ir pašsaprotama un nevajadzīga piebilde.

Taču šajā mazajā vārdiņā slēpjas viens patiesi liels šķērslis, kas saistās ar ticību. Jo ir tā, ka pēc savas dabas mēs allaž vēlamies kaut ko pievienot klāt no savas taisnības, lai varētu tikt saukti par kristiešiem un drīkstētu ticēt, ka Dievs mūs uzskata par Saviem bērniem.

Mēs nesam sevī kaut ko tādu, kas ar visām varītēm vēlas izpelnīties žēlastību un darīt sevi Dieva labvēlības cienīgu.

Tās visas ir mūsu cilvēciskās ambīcijas, sirdsapziņa, vēlme panākt savu taisnību, nerunājot nemaz par vēlmi samaksāt par visu, ko saņemam, un nopelnīt visu, kas mums dāvināts.

Par to neko sliktu nevar teikt, ja vien mūsu ambīcijas ir vienīgi “pildīt dzīves aicinājumu, ko esam saņēmuši”. Mēs saņemam, lai dotu. Mums jāpiedod, kā mums ir piedots. Mums jāmīl, kā Viņš mūs pirmais ir mīlējis. Viņš atdeva par mums Savu dzīvību, un arī mums sava dzīve ir jāziedo par labu saviem brāļiem.

Šeit tiešām ir vajadzīgas ambīcijas. Vai, pareizāk sakot, šeit ticība darbojas mīlestībā. Mīlestība ir vērsta uz savu tuvāko. Tā strādā, kalpo, pūlas, cieš, piedod, nemitīgi un nenogurstoši tic un paļaujas. Tā dod par velti, jo ir saņēmusi par velti. Tā netaupa un nerēķina. Tā tiek piekrāpta un tomēr atkal visu sāk no jauna. Tā tic visu, cer visu un panes visu.

Šādi darbi ir ticības augļi. Tie ir Dievam pa prātam un patīkami, par spīti tam, ka arī tie nav brīvi no grēka. Gluži tāpat kā viss pārējais mūsos, tie ir aptraipīti ar neizskaužamo mūsu dabas samaitātību. Taču, kā Kristus taisnība ir apsegusi visu pārējo mūsos, tā arī šie darbi ir šķīstīti ar asinīm, kas izpērk visus pasaules grēkus.

Šie darbi kā ticības augļi ir svarīga patiesas kristietības daļa. Tomēr par ticības pamatu tie nevar būt. Tiklīdz cilvēks sāk skatīties uz saviem labajiem darbiem vai labajām īpašībām un cenšas noteikt to vērtību, uzskatīdams tos par kaut ko nozīmīgu Dieva priekšā, tai pašā brīdī šie darbi kļūst par šķērsli glābšanai. Tai brīdī cilvēks ir sācis celt savu paštaisnību.

Viņam nepietiek tikai ar nepelnīto žēlastību. Viņš pievieno klāt arī godīgi nopelnīto žēlastību, ko tas slepenībā aprēķina kā atalgojumu par ilgstošu un uzticīgu kalpošanu vai arī par daudziem un lieliem personiskiem upuriem.