Mīlestības pierādījums

Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. (Rom.8:32)

Ja mums būtu patiesi garīga izpratne par to, kas sacīts šai tekstā, mūsu sirdis degtu priekā un mīlestībā. Jo te mums ir tāds Dieva nesalīdzināmās mīlestības un žēlastības pierādījums, ka tas sniedzas pāri mūsu saprašanai. Un apustulis saka: šis mīlestības pierādījums ir tas, ka Dievs nav saudzējis Savu paša Dēlu, bet par mums visiem nodevis nāvē.

Tā ir liela tēma Svētajos Rakstos, kas ir vitāli nepieciešama mūsu dzīvei un dievbijībai. Bet vienlaikus diemžēl tā ir mācība, par kuru domājam vismazāk, ko turklāt apslēpj un aizmiglo mūsu neticība, prāts, jūtas, grēks un velns. Tādēļ ielūkosimies dziļāk šai tekstā, lai redzētu, kas tajā ietverts.

Pirmkārt, pati dāvana. Apustulis saka, ka Dievs mums ir devis Savu Dēlu. Sakot “Savu paša Dēlu”, apustulis pauž to, ka Kristus ir Dieva Dēls, kas Savā būtībā atšķiras no tiem, kas ir Dieva “dēli” saskaņā ar žēlastību un dievbērnību. Un, tā kā Dievs ir devis Savu Dēlu, Viņš ir dāvana šā vārda patiesajā nozīmē un pierāda Dieva neizmērojamo mīlestību.

Ja Dievs mums būtu devis eņģeli vai ļoti svētītu cilvēku, tas vēl nepierādītu, ka Viņš mums vēlas dot “visas lietas”. Taču Kristus gadījumā dāvana ir lielāka par visu pārējo, un apustulis nonāk pie secinājuma un pārliecības, ko pauž ar vārdiem – kā tad Dievs mums līdz ar Viņu nedāvinās visas lietas?

Slava Dievam! Viņa vārds ir drošs un skaidrs. Kristus ir patiess un mūžīgs Dievs Dēls, kas apsolīts no laiku sākuma. Bet kurš cilvēks spēj pilnībā noticēt kaut kam tik diženam? Ja mēs patiesi no sirds ticētu, ka Dievs mums devis Savu paša mūžīgo Dēlu, mūs pārņemtu pārsteigums, prieks un mīlestība.

Vai tu tam tici, bet vienlaikus arī šaubies par Dieva žēlastību, mīlestību un rūpēm par mums? Vai tu tici, ka Dievs ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš kļūtu par mūsu Brāli un Pestītāju, jā, mūsu upurjēru, bet vienlaikus arī šaubies, ka Viņa žēlastība un mīlestība ir pietiekama mūsu pilnīgai glābšanai?

Šis Dieva mīlestības pierādījums mums šķitīs vēl lielāks, ja sapratīsim un pārdomāsim, ko nozīmē jēdzieni “nav saudzējis”, “nodevis nāvē”. Šie vārdi mums atklāj, kāds ir bijis Dēla nodošanas nolūks. Kad apustulis saka, ka Dievs “nav saudzējis” Savu Dēlu, viņš vispirms norāda, ka tas ir bijis upuris. Dievam ir bijis sāpīgi nodot Savu vienpiedzimušo Dēlu ciešanās un nāvē. Un, to darīdams, Viņš ir devis nekļūdīgu apliecinājumu Viņa žēlastībai pret cilvēkiem.

Dievs sacīja Ābrahāmam, kurš taisījās upurēt savu dēlu: “Tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad” (1.Moz.22:12). Tas pats Dievs neturēja par dārgu Savu paša Dēlu, bet nodeva par mums kā upuri. Šis upuris saskaņā ar Dieva paša apliecinājumu Ābrahāmam bija augstākais mīlestības pierādījums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Dievs To nodeva par upuri rūgtās ciešanās un mokošā nāvē. To pašu par Viņu liecina arī visi pravieši.

Vakarā pirms Savām ciešanām Viņš sacīja: “Tās ir jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt.26:28). Tāpat liecina liels evaņģēlistu pulks: “To, kas grēku nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku” (2.Kor.5:21). “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu” (Gal.3:13).

Ar Dieva žēlastību Viņš bija “baudījis nāvi par visiem” (Ebr.2:9). Šādi Jēra troņa priekšā skaļā balsī sauc izglābto pulki: “Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus” (Atkl.5:9). Kad šīs lietas patiesi nāk un dzīvo mūsu sirdī, tad mēs esam svētīti. Un ar mūsu vārdiem nepietiek, lai cienīgi slavētu Dieva mīlestību, kas mūsu labā nav taupījis “Savu paša Dēlu, bet To par mums visiem nodevis nāvē”.

“Par mums visiem.” – Tas ir trešais punkts mūsu tekstā, kas sludina Dieva mīlestību. Viņš nodeva Savu Dēlu par mums visiem. Šis fakts izgaismo divas būtiskas lietas saistībā ar Dieva mīlestību. Pirmā ir tā, ka ikviens ir izpirkts Kristus nāvē un ar Viņa asinīm izglābts no visiem grēkiem, no nāves un velna varas. Ikviens var saņemt žēlastību un tapt izglābts.

Otrā ir tā, ka Kristus ir nācis pie visiem, tai skaitā vislielākajiem grēciniekiem. Un tas nozīmē, ka Dieva žēlastība un mīlestība ir pilnīgi neatkarīga no jebkādas mūsu pašu cienības un tā ir nesatricināma mīlestība.