Baznīcas gads

Mēs visi zinām, kas ir parastais gads: no 1. janvāra līdz 31. decembrim tajā ir 365 vai 366 dienas. Bet kas ir Baznīcas gads?

Baznīcas gads sākas Adventes pirmajā svētdienā un beidzas līdz ar pēdējo svētdienu garajā periodā pēc Trīsvienības svētkiem. Bet kurš ir Baznīcas gada sākuma datums? Gan sākums, gan beigas Baznīcas gadam būs ap 1. decembri. Precīzāk, tas var sākties 27. novembrī vai kādā no turpmākajām dienām līdz pat 3. decembrim, un beigties līdzīgā datumā nākamajā gadā. Bet kāpēc tāda starpība? Tas ir atkarīgs no Ziemassvētku dienas. Ziemassvētku dienu vienmēr svin 25. decembrī, lai kāda nedēļas diena tā būtu. Ja tā ir pirmdiena vai otrdiena, tad Adventes ceturtā svētdiena būs 23. vai 24. decembrī un Adventes trešā, otrā un pirmā svētdiena būs decembra datumos. Bet, ja Ziemassvētku diena ir piektdienā vai ceturtdienā, šīs Adventes svētdienas būs agrāk. Ja Ziemassvētku diena ir svētdienā, tad Adventes ceturtā svētdiena būs 18. decembrī un Adventes pirmā svētdiena – 27. novembrī.

Bet kāds ir Baznīcas gada saturs? Šī gada laikā baznīca var sekot Jēzus Kristus dzīvei un Viņa darbam pasaules pestīšanā. Tā mēs varam sekot Viņam no Viņa dzimšanas Betlēmē līdz Viņa uzkāpšanai debesīs. Bet mums ir arī dota iespēja mācīties un izprast Viņa darbu Viņa svētajā vārdā un Viņa Svētajā Garā Viņa baznīcā, lai vadītu mūs pie pestījošas ticības un uzturētu mūs šajā ticībā.

Kad un kur kristīgā baznīca sāka turēt Baznīcas gadu? Uz šo jautājumu nevar atbildēt precīzi. Kad mūsu Kungs Jēzus Kristus “nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu.” (Lk.4:16-17) No šiem vārdiem mēs saprotam, ka jau tolaik bija noteikta kārtība tekstiem, kuri bija jālasa dievkalpojumos gada laikā. Sinagogas dievkalpojumi ir sākušies vismaz Bābeles trimdas laikā (597.–538. g. pr. Kr.). Iespējams, ka šis dievkalpojumu veids ir vēl senāks. Tā noteiktajā lasījumu kārtībā ir dažas Baznīcas gada iezīmes.

Sinagogas dievkalpojums ir pārveidots divos īpašos veidos, un šis pārveidojums ir atrodams jau Jaunajā Derībā. Tas redzams divās Rakstu vietās Apustuļu darbu grāmatā: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Ap.d.2:42) “Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt..” (Ap.d.20:7) Jaunais šeit, salīdzinot ar sinagogu, ir “pirmā nedēļas diena” un “maizes laušana”, kas nozīmē Svēto Vakarēdienu.

Jēzus nekad nekritizēja sinagogas dievkalpojumus. Tieši pretēji, pēc “Sava ieraduma” Viņš tajos piedalījās. (Lk.4:16) No vienas puses, sinagogas dievkalpošana tādējādi nekad nav beigusies. Daudzas šī dievkalpojuma daļas joprojām var atrast mūsdienu baznīcas dievkalpojumos. Taču daudz kas ir arī pārmainījies Jaunās Derības ietekmē.

Mēs svinam dievkalpojumu svētdienā, “Tā Kunga dienā”. Barnabas vēstulē (ap 100. g. pēc Kr.) ir teikts: “Mēs turam astoto dienu (t. i., nedēļas pirmo dienu) kā gaviļu dienu, kurā Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem.” Tas nozīmē, ka ne jau Jēzus nāves diena kļuva par “Tā Kunga dienu”. Nē, tā bija Viņa augšāmcelšanās diena. Šī ir ļoti nozīmīga, varena liecība, kas saistīta ar mūsu Kunga augšāmcelšanos. Tā nu “Kunga diena” ir kļuvusi gluži kā par Lieldienu rītu, kas nāk katru nedēļu no jauna.

Tādējādi Baznīcas gadam un svētdienas dievkalpojumam ir dziļas vēsturiskas saknes. Fakti, kas visus pārliecina, ir mūsu Kunga Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Baznīcā tas atklājas svētdienā, Lieldienās un Eiharistijā (Svētajā Vakarēdienā). Sīkāk to var paskaidrot šādi. Svētdiena kā dievkalpojuma diena norāda uz pamatpatiesību, uz kuras ir celta baznīca: TAS KUNGS IR DZĪVS. Baznīcas Lieldienas saista šo patiesību ar vēstures liecību, ka mūsu Kungs ir augšāmcēlies no mirušajiem, un Svētais Vakarēdiens dara šo patiesību par avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai visiem ļaudīm paaudžu paaudzēs.

Baznīcas gadu var aplūkot vēl no kāda viedokļa, – salīdzinot ar gadalaikiem dabā. Kā viens gadalaiks seko otram gadu no gada ar pavasari, vasaru, rudeni un ziemu vai tur, kur šādi gadalaiki nav skaidri redzami, – ar regulārajām aršanas, sēšanas un ražas novākšanas sezonām, – tāpat Baznīcas gada laiki seko cits citam. Tāpat kā dabā varam novērot gadskārtu ciklu, arī baznīca gadu no gada atklāj galvenos notikumus mūsu Kunga dzīvē un galvenās garīgās dzīves iezīmes saskaņā ar Bībeles mācību un baznīcas dzīvi.

KO MUMS NOZĪMĒ BAZNĪCAS GADS?

Tas nozīmē, ka pilna kalendārā gada garumā mums ir iespēja dzirdēt par pestīšanas darbu, ko Dievs ir paveicis Jēzū Kristū, un saņemt to.

Baznīcas gadā ir 52 nedēļas un vēl viena vai divas dienas. Katras nedēļas svarīgākā diena ir svētdiena, “Tā Kunga diena”, kristiešu dievkalpojumu un Svētā Vakarēdiena diena.

Vecajā Derībā nedēļas septītā diena, sestdiena, bija izcelta kā svēta diena un atpūtas diena. Šo kārtību mainīja apustuļu laikā. Kāpēc tā tika mainīta? Tādēļ ka mūsu Kungs Jēzus Kristus augšāmcēlās no mirušajiem nedēļas pirmajā dienā. “Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot”, daži pirmie liecinieki sastapa augšāmcelto Kungu. (Mt.28:1) Šī diena, Augšāmcelšanās diena, pārvērta visu. Veco derību nepārprotami bija aizstājusi jaunā derība. Šī “nedēļas pirmā diena” kļuva par “Tā Kunga dienu”, dienu, ko mēs mēdzam saukt par “svētdienu”. Tā ir svēta diena, kristīgo dievkalpojumu un Svētā Vakarēdiena diena – vairāk nekā jebkura cita.

Svētdienu garā rinda ir Baznīcas gada mugurkauls. Parastās svētdienas ir kā pauguri baznīcas ainavā, bet dažas no tām ir kā kalnu virsotnes, kas paceļas augstu pāri citām. Tie ir lielie baznīcas svētki: Ziemassvētki, Lielā piektdiena, Lieldienas un Vasarsvētki. Lieldienas un Vasarsvētkus vienmēr svin svētdienās. Ziemassvētku diena turpretī vienmēr tiek svinēta noteiktā datumā – 25. decembrī.

Lieldienu un Vasarsvētku diena kalendārā katru gadu mainās saskaņā ar senu vienošanos kristīgajā baznīcā, ka te vajadzētu ņemt vērā Vecās Derības tradīcijas Pashā svētkus ar Pashā jēru. Tāpēc Lieldienas vienmēr svin pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness pēc pavasara ekvinokcijas. Pavasara ekvinokcija ir datums, kurā diena un nakts ir vienādā garumā, un tas katru gadu iekrīt 21. martā vai aptuveni šajā laikā.

Baznīcas gads sākas ar četrām Adventes svētdienām, kad mēs gaidām mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un sagatavojamies tai. Šīs atnākšanas svētki ir Ziemassvētki.

Ziemassvētku laiks turpinās, kamēr mēs sākam gatavošanos Lieldienām, mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās svētkiem. Sagatavošanās laiku pirms Lieldienām sauc par Ciešanu laiku jeb gavēni.

Lieldienas ir lielākie svētki Baznīcas gadā. Tās atgādina mums lielo pestīšanas darbu, ko paveica Dievs, izvezdams Israēla tautu no Ēģiptes. Visiem kristiešiem tas ir brīnišķīgs pravietojums par atbrīvošanu no grēka un nāves varas. Šī atbrīvošana notika, kad Jēzus mira pie krusta par visiem grēciniekiem un kad Viņš cēlās augšām no mirušajiem.

Lieldienu laiks turpinās līdz Vasarsvētkiem un tādējādi ilgst septiņas nedēļas. Vasarsvētku grieķiskais nosaukums Pentēkostē nozīmē ‘piecdesmitā’ (tas ir, piecdesmitā diena pēc Lieldienām). Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki. Šie svētki mums atgādina Gara sūtīšanu un Viņa darbu Savā baznīcā, lai vestu mūs pie Kristus un vadītu mūs visā patiesībā. (Jņ.16:13)

Apmēram puse no pilna Baznīcas gada ir Svētās Trīsvienības laiks. Tas ir laiks, kas veltīts Tēva, Dēla un Svētā Gara darbībai. Šinī laikā mēs tiekam mācīti par Dieva vārdu, atgriešanos, ticību, svēttapšanu utt. Šis laiks ir kā visas kristīgās dzīves īpašs izcēlums – no bērnības līdz vecumam, no kristībām līdz svētīgai nāvei. Tādēļ, gluži loģiski, Baznīcas gads beidzas ar mācību par mūžību un Kristus atkalatnākšanu godībā “tiesāt dzīvos un mirušos”.

CITI SVĒTKI

Baznīcas gads šeit ir aprakstīts diezgan īsi un shematiski. Tas tādēļ, ka ir daži baznīcas svētki, kurus dažādas konfesijas vai nu svin atšķirīgi, vai vispār izlaiž. Katra kristīga ģimene Baznīcas gadu var tuvāk papētīt savas konfesijas kalendārā.

Vēl jāpiemin daži svētki, kuri līdz šim netika pieminēti. Lasītāji ar tiem vairāk vai mazāk būs saskārušies savā vai citās konfesijās.

KĀPĒC MĒS SĀKAM KATRU GADU NO JAUNA?

Tas nozīmē divas lietas. Pirmkārt, Jēzus nāk katru gadu no jauna, jo mums jādzird Evaņģēlija vēsts, jāredz tā svētības un tās katrreiz no jauna jāpārdomā. Ja tas netiktu darīts, Viņa atnākšana, Viņa pestīšana un Viņa svētīgais darbs varētu mūs neaizsniegt vai nenozīmēt mums neko.

Otrkārt, Viņš nāk šādi tāpēc, ka Viņš grib atnākt pie ikviena no mums. Vai tas mums ko palīdzētu, ka Viņš reiz, sen sen kādā zemē būtu atnācis pie kādiem ļaudīm, ja Viņš nenāktu pie mums šeit, vēl šogad?

BET KĀPĒC TAS VISS NOTIEK VIENĀ PAŠĀ GADĀ?

Kā mēs jau runājām, Baznīcas gada aizsākumi ietiecas sinagogas dievkalpojumu un Vecās Derības laikos. Bet tas ir saistīts arī ar attīstību, gadalaikiem un pārmaiņām dabā viena gada laikā. Tajā visā var redzēt brīnišķu Dieva gudrību. Kas notiktu, ja mācība, kas tagad ir ietverta vienā Baznīcas gadā, būtu izstiepta piecu vai desmit gadu garumā, lai darītu to “pilnīgu”, “pabeigtu” vai “patiesi apmierinošu”, kā mēs bieži vēlētos attiecībā uz saviem darbiem? Uz šo jautājumu ir ļoti viegli atbildēt: daudzi iesācēji, katehūmeni, iesvētāmie vai Bībeles skolas audzēkņi piecus vai desmit gadus ilgai mācībai nekad nevarētu sagaidīt beigas. Viņi nekad nenonāktu līdz jelkādai izpratnei par Kristu vai pestīšanas ceļu. Viņus būtu nopļāvusi nāve vai nelaimes gadījums, vai, ticamāk, viņu pašu pagurums. Tagad šādas briesmas nepastāv. Tagad var gūt labu izpratni par vissvarīgākajām lietām diezgan īsā laika sprīdī – vienā gadā un tad pilnīgot savas zināšanas un izpratni turpmākajos gados.

Tā mēs redzam, ka Baznīcas gads ir tikpat liels brīnums kā dabas brīnumi, kas mums atklājas viena gada laikā un tad atkārtojas gadu pēc gada.