Mūžs aizskrien vēja spārniem

“Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.” [2.Kor.5:1]

Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. [Fil.1:21]

Dzīve šajā pasaulē ir īsa. Pat vecākie cilvēki mūsu vidū apgalvo, ka mūžs aizskrien vēja spārniem. Turklāt mūsu dzīve ir gaužām nedroša un mēs nezinām, kad tiksim no šejienes aizsaukti. Kāda sena paruna vēsta: vecie mirs, un arī jaunie var nomirt.

Tomēr vairums cilvēku par nāvi nebēdā. Mēs gan saprotam, ka visiem reiz jāmirst, taču ļoti daudzi šo domu neuztver nopietni un no tās atgaiņājas. Līdz ar to nāve un tiesa viņus pārsteidz nesagatavotus.

Liksim pie sirds šo neatceļamo patiesību, ka reiz mūsu šīszemes dzīve beigsies. Kristietim šī fakta priekšā jāstājas apzināti un jābūt gatavam, ka reiz Tas Kungs aicinās no šīs pasaules aiziet.

Vecās sprediķu grāmatās bieži runāts par sagatavošanos nāvei, un tas ir ļoti svētīgi. Mēs nekad nezinām, kad mums jāaiziet.

Pirmais un svarīgākais ir skaidri apzināties savu stāvokli Dieva priekšā, atzīt grēkus un nokārtot savas attiecības ar Viņu. Šajā ziņā cilvēkam galvenais ir saņemt žēlastību ticēt savam Glābējam Jēzum, kas viņu pestījis no grēka, nāves un velna varas.

Ticībā Jēzum mums ir Dieva bērnu tiesības un mēs varam būt droši un rimti, lai kas arī notiktu.

Protams, man jānokārto arī pasaulīgās lietas. Varbūt palikuši neizrunāti un neatrisināti jautājumi ar saviem tuvākajiem. Un visā, kas skar manas attiecības ar Dievu un cilvēkiem, ieteicams meklēt arī mācītāja padomu.

Tomēr visvairāk jādomā ne jau par nāvi. Pāri visam mums jāceļ savas acis un jāskatās uz Kungu Kristu, kas mūs glābis no grēka un nāves. Tiem, kas tic Kristum, nāve būs kā tilts, kas pārvedīs mūžīgā dzīvībā.

Atcerēsimies, ka mūsu Kungs nāks drīz. Kas dzīvo ticībā un paļāvībā uz Kristu, tie nemirs, bet tiks aizrauti padebešos Viņam pretī [2.Kor.5:4; 1.Tes.4:17]! Laimīgs un svētīgs ir cilvēks, kas Kristus atnākšanas dienā būs gatavs Viņam sekot!