Kristus atdarināšana

Vārdu “atdarināšana” gan ir viegli pārprast, it īpaši saistībā ar Jēzu Kristu, un mums var šķist, ka jāmēģina atdarināt Kristu arī ikdienas dzīves sīkumos.

Tas būtu nepareizi un nozīmētu pārvērst kristīgo ticību un dzīvi par likumu jeb bauslību. Atdarināt Kristu būtu nepareizi arī tāpēc, ka mums ir pavisam cits uzdevums nekā Kristum. Viņš ir mūžīgais Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Savā ikdienas dzīvē Kristus darīja savu mesiānisko darbu – mācīja un parādīja kā ticīgajiem, tā neticīgajiem, ka solītais Mesija ir nācis pasaulē. Viņa mesiāniskais darbs izpaužas arī Viņa ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās notikumā, ko neviens nevar atdarināt. Kristieši noteikti var liecināt par šiem darbiem, bet viņi nevar tos paši darīt.

Šos jautājumus ļoti labi paskaidro apustulis Pēteris: “Uz to jūs esat aicināti, jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām” (1.Pēt.2:21). Šeit kļūst skaidrs, ka mācību par Kristus atdarināšanu nošķirt no citām mācībām. Tāpēc atdarināšanu jāsaista ar mācību par pestīšanu caur Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Kristus atdarināšana, kas nebalstās uz šī pamata, ir nepatiesa.

Tātad “Kristus atdarināšana” nav tikai bauslības un paklausības jautājums. To nedrīkst uztvert kā bausli – piepildīt mūsu dzīvē to, ko esam redzējuši un sapratuši Jēzus Kristus dzīvē. Atdarināšana visdrīzāk jāsaprot kā ticība Kristum un dzīve, kas plūst no šādas ticības. Šāda izpratne saskanēs ar Kristus mācību: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš sūtījis”; “Arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis” (Jņ.6:29; 15:27).