Kas tiks tiesāts?

Cilvēka Dēla priekšā “tiks sapulcētas visas tautas” (Mt.25:32). Vārdi “dzīvie un mirušie” apustuliskajā ticības apliecībā liecina par to pašu.

Vienīgā atšķirība ir tā, ka ticības apliecībā tiek nodalīti tie, kas ir miruši līdz pastarās tiesas dienai (“mirušie”), un tie, kas pēdējās tiesas dienā būs dzīvi (“dzīvie”). Tādējādi ticības apliecība uzsver, ka pēdēja tiesa attiecas uz visiem cilvēkiem, “visām tautām”.

Taču Svētajos Rakstos ir tāpat teikts, ka “sods sākas pie Dieva nama” (1.Pēt.4:17). Šķiet, ka šī doma pirmajā acu uzmetienā ir pretrunā ar daudziem citiem Svēto Rakstu vārdiem, kuri apgalvo, ka tiem, kas tic Kristum, nebūs nekādas tiesas. Taču, ja tas ir taisnība, kā gan iespējams runāt par tiesu pār “visām tautām” jeb pār “dzīvajiem un mirušajiem”?

Ja mēs papētam, kas par šo jautājumu tiek teikts Svētajos Rakstos, mēs atklājam, ka patiesībā viss ļoti labi saskan (Jņ.5:24; 2.Kor.5:10). Mēs gūstam izskaidrojumu, ja paturam prātā, ka pastāv apslēpta tiesa un publiska, atklāta tiesa. Pēdējā ir pirmās atklāts, formāls un svinīgs apstiprinājums. Savā ziņā patiesa, ticīga kristieša tiesāšana notiek jau tad, kad viņš iemanto Kristu kā savu Pestītāju un Kristus nopelna dēļ tiek pasludināts par taisnu (Rom.3:22). Tas ir debesu tiesas attaisnojošais spriedums un šis spriedums tiks svinīgi apstiprināts pastarajā tiesā laiku beigās. Pēdējā tiesa ir nepieciešama arī kāda cita iemesla dēļ: cilvēku vidū ir pasludināti un ir spēkā daudzi nepareizi spriedumi. Tāpēc viss tiks nests gaismā, lai pār visiem tiktu pasludināts taisnīgs galīgais spriedums (Mt.5:11-12; 1.Kor.4:5).

Tiem, kas netic, tā būs ne tikai oficiāla, bet arī reāla, īstenībā notiekoša tiesa. Viņi nevarēs aizsegties ar Kristus dotu taisnīgumu jo viņiem tā nebūs. Tāpēc stāvēs tiesneša priekšā, tērpti vienīgi savos pašu darbos (Mt.25:41-46). Tajā brīdī viss būs atkarīgs no tā ka viņi nebūs ticējuši savam Pestītājam nebūs tērpušies Viņa dotajā taisnīgumā (Rom.13:11-14).