Paliek cerība

Ticība, kas necer, ir slima. Tā ir kā izsalcis bērns, kas negrib ēst, vai kā noguris cilvēks, kas nevēlas gulēt.

Tik pat noteikti kā cilvēks tic, tikpat noteikti viņš cer. Un tas nav nekāds kauns cerēt, cerēt bez robežām.

Kurš gan varētu runāt par Dievu un necerēt? Kurš arī vēlētos runāt par Dievu, necerot Viņu reiz skatīt? Kurš gan vēlētos runāt par mieru un mīlestību starp cilvēkiem, nevēloties to reiz piedzīvot mūžībā? Kurš gan vēlētos runāt par jaunu pasauli un par jaunu cilvēci, necerot, ka tajā reiz varēs piedalīties? Un kāpēc mums jākaunas par mūsu cerību?

Mums būs reiz jākaunas ne par mūsu cerību, bet gan par mūsu nabadzīgo un bailīgo bezcerību, kas neuzticas Dievam, kas nepareizā pazemībā nesatver Dieva dotos apsolījumus, kas rezignē šajā dzīvē un nespēj priecāties par Dieva mūžīgo varu un godību. Jo vairāk kāds cilvēks uzdrošinās cerēt, jo lielāks viņš kļūst ar savu cerību. Cilvēks aug līdz ar savu cerību, bet tad, ja tā ir cerība uz Dievu un vienīgi Viņa spēku. Cerība paliek.