Dekalogs un Kalna sprediķis

Dekalogs un Kalna sprediķis nav divi dažādi ētiskie ideāli, bet gan viens aicinājums uz konkrētu paklausību pret Dievu un Jēzus Kristus Tēvu.

Kut ticībā Dievam tiek akceptēta īpašuma likumi un tiek atbildīgi uztverti, tur nenotiek nekas cits kā tur, kur ticībā Dievam atsakās no īpašuma. Ne cīņa par taisnību, ne atteikšanās no tiesībām nav kaut kas pats par sevi, tātad par piemēru, atsevišķs baznīciskā pasludinājuma priekšmets, bet ticībā kā viens, tā otrs ir padošanās tām tiesībām, kas ir vienīgi Dievam.

Tātad nav dubultīga vērtību tabula, viena pasaulei un viena kristiešiem, bet tā ir viens uz ticību un paklausību mudinošs Dieva Vārds, kas attiecas uz visiem cilvēkiem. Pie tam būtu arī nepareizi, pasludinājumā pasaulei vairāk uzsvērt cīņu par tiesībām, pasludinājumā draudzei savukārt vairāk uzsvērt atteikšanos no tiesībām. Abas attiecas uz pasauli un draudzi.

Apgalvojums, ka ar kalna sprediķi nevar valdīt, nāk no tā nepareizas izpratnes. Arī valsts vadība var cīnoties un atsakoties godāt Dievu un vienīgi par to ir runa baznīcas pasludinājumā. Tas nekad nav baznīcas uzdevums valstij sludināt sabisko pašsaglabāšanās tieksmi, bet gan vienīgi paklausību pret Dieva tiesībām.