Zinātnes pienākums

Saskaņā ar senu tradīciju, bieži tiek apgalvots, ka, neatkarīgi no jomas, zinātnes uzdevums ir “atklāt patiesību”. To nevar noliegt, ar noteikumu, ka konkrētā zinātne patiešām tiecas pēc patiesības un nekalpo pretējiem mērķiem ar nodomu vai pagrimuma dēļ.

Šādas slēptas motivācijas var atklāties dažās rūpniecības nozarēs, kuras atbalsta zinātniski pētniecisko darbu vai kurām pašām ir zinātniskās nodaļas. “Tīrās aritmētikas”, “filoloģijas”, “filozofijas” vai līdzīgās sfērās nav šāda riska vai ļaunuma. Situācija mainās, ja nonākam pie ķīmijas un medicīnas. Zinātniskais darbs kļūst ļoti bīstams, ja tajā nav runa tikai par teorijām, bet arī par eksperimentiem ar dzīvību.

Jau zinātnes tehniskais aspekts ir nesis daudz zaudējumu un ļaunuma cilvēkam un videi. Dažreiz nevar saprast, vai cilvēks valda pār mašīnām vai otrādi.

Šo situāciju ilustrēs kāds piemērs. Intelekta ziņā datori ir kļuvuši gluži par cilvēka ienaidniekiem. Ja kāds pilsonis sūdzas valdības vai uzņēmēja birojā par nepareizu informāciju vai datiem attiecībā uz viņu, viņš var saņemt atbildi: “Atvainojiet, bet mēs neko nevaram darīt, vainīgs ir dators, jo šī informācija jau ir ievadīta tajā.” Pilsonis turpina: “Jā, bet tieši par to es sūdzos. Šo nepareizo informāciju nedrīkst atstāt datorā. Esmu atnesis oficiālus dokumentus, kas pierāda, ka informācija datorā ir nepareiza.” Ierēdnis nepacietīgi atcērt: “Vai jūs nesaprotat, ka informācija jau ir datorā un to nevar izmainīt?” Šāda atbilde ir nepieņemama. Ierēdnis runā tā, it kā dators būtu apelācijas tiesa, kurai vairs nevar izvirzīt nekādas tālākas prasības, kaut gan šī tiesa ir kļūdījusies. Vai visu cildinātā zinātne var lepoties ar šādu lietu stāvokli un sasniegumiem?

Zinātnes tehniskie sasniegumi sāka parādīties jau ilgi pirms “datoru laikiem”. Daudzi sasniegumi cilvēcei palīdzēja un nesa svētību. Citu sasniegumu sekas tomēr bija kaitīgas. Ogļu dedzināšana, benzīns un nafta piesārņo gaisu tik ļoti, ka dažās pilsētās un apgabalos dzīve ir gandrīz nepanesama. Lauksaimniecība ar ķimikāliju palīdzību ir novesta tiktāl, ka barības vielas ir kļuvušas bīstamas, dažos gadījumos pat nelietojamas. Cik tālu zinātne mūs novedīs, pirms mēs pieliksim punktu?

Briesmas noteikti ir lielas, un tās nedrīkst novērtēt par zemu. Vienīgais veids, kā apstādināt bīstamu notikumu virzību, ir atbildīga rīcība. Savukārt atbildība var rasties, vienīgi pateicoties apzinīgi iegūtām zināšanām par cilvēka stāvokli radītajā pasaulē. Cilvēks nav kungs pār visu, viņš ir radīta būtne, kalps, kas strādā cilvēcei un pasaulei.

Mūsdienās cilvēka radītās lietas mēdz būt briesmīgas. Ja pieminam kodolprocesus, šis vārds vienkāršam cilvēkam neko daudz neizteiks. Minēsim citas, ikdienišķākas lietas, kas būs visiem saprotamas.

Cilvēka zinātnisko un bioloģisko eksperimentu rezultātā ir izaudzētas cūkas, kas nespēj pāroties. Šīs šķirnes kuiļu pēcpuses ir tik garas un vājas, ka tie nespēj uzkāpt sivēnmātei. Ar šādu lopkopību mums nav ko lepoties. To var attaisnot tikai ar cilvēku izsalkumu pēc cūkgaļas, karbonādēm un naudas.

Lielo mājlopu ciešanas nav mazākas. Speciālas selekcijas rezultātā govīm izaudzē tik milzīgus tesmeņus, ka tie gandrīz velkas pa zemi un tos savaino pakaļkāju nagi. Tāpēc šādām govīm uzliek tādu kā iejūgu ar somu, kas paceļ tesmeni augstāk.

Vēl kāds piemērs lopu audzēšanā – tiek radīti formas un izmēra ziņā nedabiski teļi, kurus govis nemaz nespēj dabiskā veidā dzemdēt. Tie nāk pasaulē ar ķeizargriezienu. Šīs cilvēku “sasniegumu” sekas pietiekoši skaidri parāda, cik tālu aizgājis “cilvēces progress”. Cik ilgi vēl cilvēks blēņosies ar dabu un dzīvību?