Vai vēl pastāv pareizā mācība?

Daži vārdi par uzdevumu tiem, kas saredz šo baznīcas nelaimi un kam Ceturtā ekumeniskā koncila pieminēšana ir iemesls no jauna apliecināt “dievišķās majestātes diženos artikulus,” diženo mantojumu, kuru senā baznīca nodevusi tālāk visu laikmetu pareizi ticošajām baznīcām. Paldies Dievam, vēl ir tādas evaņģēliskās baznīcas, kas zina, kāda ir pareizā mācība. Un šajās baznīcās, kuras kopumā ir kļuvušas vājas ticībā vai pat ir atkritušas no ticības, ir kristieši un it īpaši uzticami vārda kalpi, kas nav atkrituši un kas katru dienu lūdz Dievu, lai tiktu pasargāti no šī kārdinājuma.

Kad mēs jautājam, kas mums ir jādara, varbūt mums vispirms ir jāuzklausa brīdinājuma vārdi, lai mēs no šī ticības apliecinājuma neizveidotu pārāk daudz, kā tas notika Halcedonā. Savā darbā Par konciliem un baznīcu Luters runā par to, cik maz viņa laikā bija zināms par Halcedonu, un tad turpina:

Un kas notika ar dārgajiem svētajiem un kristiešiem, kas visu šo daudzo gadsimtu laikā nezināja, ko šis koncils nolēmis? Jo uz zemes vienmēr jābūt svētajiem, un, kad tie mirst, jādzīvo citiem svētajiem – no pasaules sākuma līdz pasaules beigām; citādi nepatiess būtu apgalvojums: “Es ticu uz vienu svētu kristīgu baznīcu, svēto sadraudzi,” un meli būtu Kristus teiktais: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt. 28:20). Vienmēr (es saku) ir jābūt svētajiem, kas dzīvo uz zemes – viņi ir, lai kur arī tie būtu – citādi Kristus valstībai pienāktu beigas un nebūtu neviena, kas lūgtu Mūsu Tēvs lūgšanu, apliecinātu savu ticību ar ticības apliecības vārdiem, nebūtu neviena, kas tiktu kristīts, saņemtu sakramentu, grēku piedošanu utt.

Cilvēks var būt kristietis, arī neko nezinot par Halcedonas ticības apliecību un tās tehniskajiem skaidrojumiem. Bet neviens nevar būt kristietis, ja viņš neapliecina ticību, kas tika formulēta Halcedonā, ticību Kristum, patiesam Dievam un patiesam cilvēkam, patiesi vienam Dieva-cilvēka personā. Tā ir Jaunās Derības ticība, ticība inkarnācijai; tā ir Evaņģēlija pestījošā vēstījuma uztveršana visā nopietnībā: “Vārds tapa miesa.”

Kā šīs ticības apliecinātāja Halcedona ir nozīmīga visu laikmetu baznīcām. Tādēļ tās doktrinālais saturs kļuva par Rietumu baznīcas vienojošo mācību un tika iekļauts tā sauktās Atanāsija ticības apliecības otrajā daļā, un vēlāk tika atzīts reformācijas ticības apliecinājumos. Kristīgās pasaules pieredze rāda, ka tur, kur senie ticības apliecinājumi ir zaudējuši savu autoritāti, arī bibliskā mācība par mūžīgā Dēla inkarnāciju ir pazaudēta. Nav iespējams paturēt Svēto Rakstu autoritāti un noraidīt šo ticības apliecinājumu autoritāti, tādēļ ka ticības apliecinājumu autoritāte nav nekas cits kā autoritāte tam, kas teikts Rakstos. Tādēļ, ja ir jākrīt “normai, kas ir noteikta” (norma normata), ticības apliecinājumam, tad “norma, kas nosaka” (norma normans), Raksti, vienmēr krīt līdz ar to.

Tāda ir bijusi protestantiskās kristietības bēdīgā pieredze pēdējo gadsimtu laikā. Kļuva acīmredzams, ka reformātu baznīcas un piētiskā biblicisma piedāvātā teorija, ka, mazinot ticības apliecību autoritāti, palielinās un nostiprinās Bībeles autoritāte, ir nepatiesa. Vienlīdz lielu atzinību kā tās baznīcas, kas apliecināja senās mācības, ieguva tās reformātu baznīcas no Šveices līdz Amerikai un Tālajiem Austrumiem, kas ar saukli “tikai Raksti” (sola scriptura) noraidīja, ka Kristus ir gan Dievs, gan cilvēks un ka Dievs ir trīsvienīgs.

Tādēļ neļausim nevienam taisnoties, ka konfesionālie raksti un baznīcas nolikumi nevar garantēt mācības pareizību, ka to abu lietošana, lai balstītu baznīcu, ir pierādījums ticības vājumam, ka Svētais Gars var veikt savu darbu arī šādos apstākļos un nepaļaušanās uz Viņu ir pierādījums neticībai un ka situācija nemaz nav labāka baznīcās, kas teorētiski skaitās luteriskās baznīcas. Šādā gadījumā mums ir jāatbild, ka neviens teologs negaida, ka baznīca varētu tikt glābta, pateicoties konfesionālajiem rakstiem vai baznīcas konstitūcijai. Mēs zinām, ka Svētais Gars pūš tur, kur Viņš grib, un ka žēlastības līdzekļi veic savu darbu visur, kur tie tiek laisti darbā. Mēs ticam, ka baznīcas Kungs, kas uzmodina mirušos, var uzmodināt arī tās baznīcas, kuras ir mirušas vai mirst, tāpat kā Viņš mūsu sirdis, kas bija mirušas grēkā, ir uzmodinājis ticībai. Kaut arī mēs to pasludinām, pastāv māņticīgs ieskats, ka Viņš izdarīs brīnumu, lai paveiktu to, ko Viņš bija uzdevis paveikt mums, baznīcas kalpiem, un ko mēs savā slinkumā un gļēvulībā, tiekdamies darīt tikai to, kas ir viegli, un savās bailēs no cilvēkiem atkal un atkal neesam paveikuši.

Viņš ir sūtījis vārda kalpus, sava ganāmpulka ganus mūžīgās patiesības dēļ un to dvēseļu dēļ, kas tika uzticētas viņu aprūpei, lai viņi liecinātu pret viltus mācību un izraidītu to no baznīcas. Tā ir Dieva zaimošana, ja no Svētā Gara tiek sagaidīts, ka Viņš novērsīs visus šķēršļus, ar kuriem mēs apzināti traucējam Viņa darbu. Mēs zinām, ka neviens ticības apliecinājums nevar nodrošināt mācības tīrību. Kādas gan kļūdas ir piemitušas baznīcām, kas patiesībā ir pasargājušas Nīkajas un Halcedonas ticības apliecības, piemēram, Austrumu baznīcai un Romas katoļu baznīcai! Bet mēs arī zinām to, ka tur, kur patiesības apliecinājums ir aizmirsts, baznīcas mācībai jākļūst pilnīgi samaitātai un Evaņģēlijam ir jāmirst.

Šodien liecinošo luterāņu lielais uzdevums ir to pateikt, apliecināt to luteriskajai baznīcai un visiem kristiešiem. Par to viņi nevar gaidīt lielu pateicību. Pasaule, arī kristīgā pasaule, arī luterāņi, negrib par to neko dzirdēt. Šodien ir tikai dažas, galvenokārt nelielas cilvēku grupas, kas par to visu runā un nebaidās no tā, ka tiek dēvētas par konfesionālām un ortodoksām. Mēs noteikti negribam kaunēties no piederības tām.

Es sveicinu jūs visus ar vārdiem, ar kuriem Austrumu baznīcas liturģijā izteikts uzaicinājums apliecināt savu ticību:

Mīlēsim viens otru, lai mēs varētu apliecināt savu ticību ticības vienprātībā.