Ticībā Kristus ir klātesošs šodien

Aptuveni pirms 2 gadu tūkstošiem Jēzus skaidrā liecība “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu” (Jņ.14:9) ne uzreiz bija satverama mācekļiem, nemaz nerunājot par rakstu mācītājiem, kuri viņa teikto sagrozīja pēc sava prāta: “…kas viņš tāds, ka mūs var apsūdzēt?… kā viņš var, cilvēks būdams, sevi pašu ir iecelt Dievu kārtā?… Viņš zaimo Dievu, jo sauc sevi par Dieva Dēlu!…” utt..

Tāpat mūsdienu cilvēkam, kas ir pārsātināts ar informāciju, pārgudrs no dažādu lietu, rakstu un metožu zināšanas, bieži vien nav pieņemama patiesība. Bet nepievilieties, ja kādam nav spējas/gribēšanas saprast vienkāršu, skaidru ticības apliecību, tam nevar būt arī cerības saprast Svētos Rakstus.

Kristus cilvēciskā ceļa gājuma galapunktā saka: “…viss piepildīts…” (Jņ.19:30). Viņš nomira par visiem, bet vai visi atgriezās?, – Nē taču!, citi turpināja Jēzu izsmiet (jo bija pārliecināti, ka taisnība ir viņu pusē). Kristus, nokāris galvu, atstāja viņus viņu pašu izvēles (velna, pasaules un miesas prāta) varā. Viņš ļāva, uz laiku triumfēt meliem pār patiesību (pat tad nelauzdams cilvēka pārliecību ar varu), lai mācītu cilvēkam (katram savā laikā) saprast viņa nomaldīšanos, kas saistīta ar viņu spītīgo pārliecību, vēlamo uztvert par reālo.

Kristus gan aiziet, tomēr Viņš nepamet pasauli likteņa varā. Viņš sūta savu Svēto garu no Tēva visiem, kas tic, ka viss piepildīts: – Velns ir sakauts, pasaulei atklāta patiesība un cilvēka prātam ir dotas visas iespējas darīt taisnību (vai arī palikt pie vecajiem maldiem). Cilvēkam atkal tiek dāvāta brīvās izvēles iespēja: Ticēt Dievam, kurš atklājies caur Jēzu Kristu vai ticēt priesteru pieņēmumam (ka Jēzus Nācarietis nevarētu būt bijis īstais); Ticēt Dieva Vārdam vai paļauties, ka varbūt tomēr katrs ceļš ir labs; ka katrs ceļš ved pie Dieva (ka Dievs tomēr būs tāds, kādu mēs cilvēciskajā prātā esam iedomājušies). Tomēr Baznīca, Raksti un Kristus pats apliecina, ka tikai caur Viņu nākam pie Tēva debesīs.

Patiesības Gars, ko Jēzus pēc savas paaugstināšanas sūta saviem mācekļiem un sekotājiem, māca un atgādina (katram savā laikā) cilvēka grēku, Kristus veikumu un ikvienam, kas tic, dod iespēju atgriezties pie Tēva (Jņ.14:26).

Tādējādi Kristus darbība šeit uz zemes ir atstājusi neizdzēšamas izmaiņas cilvēces vēsturē (Kristīgās baznīcas iedibināšana), un caur Viņu Dievs pats uztur savu Baznīcu ar savu Svēto Garu, kā arī sola neliegt savu Svēto garu tiem, kas to no Viņa lūgs.

Dievs nedarbojas pēc cilvēku nospraustajām klišejām. Savādāk Viņš reiz rādīja pareizo ceļu Saulam uz Damaskas ceļa, citādi viņš dāvināja izpratni savam kalpam Luteram (kurš uzticams mūks būdams, bija nonācis strupceļā ar “labo darbu” darīšanas praksi); taču droši ir tas, ka katrs viens Dieva meklētājs (kas neatkrīt no ticības) savā laikā nonāk patiesības priekšā. Un tad, kad cilvēks ir atdzimis no Dieva Svētā Gara, viņš ir arī gatavs darīt Dieva uzdotos labos darbus.

Tā nu arī Augburgas ticības apliecības sastādītāji, kurus Svētais Gars bija vedis pie pareizās grēka atziņas darīja ko varēja, kaut arī zināja, ka viņu personīgā ietekme nebūs mūžīga. Luters, piemēram, apzinājās, ka jau ir paveicis vairāk, kā viena cilvēka mūžam būtu nepieciešams, bet vai viņš apstājās savos centienos sludināt Evaņģēliju līdz pat sava kapa malai?- Nē! Viņš turpināja strādāt pie izglītības reformas īstenošanas un jaunās baznīcas struktūras vadības (organizācijas) izveides.

Baznīcas reformācijai ir paliekošas sekas ne tādēļ, ka tā būtu izmainījusi, reformējusi, uzlabojusi Baznīcas būtību (vai tās sākotnējās ticības apliecības), bet gan, ka tā Kristīgo Baznīcu ir izmēzusi no “svētulīgajiem mēsliem”. Caur Kristu Baznīca tika iedibināta; Caur Kristu Baznīca tiek atjaunota un ticībā Kristus ir klātesošs šodien. Bet Augsburgas ticības apliecības nozīmīgums ir tikai tāds, ka tā ir skaidrāk iezīmējusi Baznīcas robežas.