Kāpēc Dievs veic brīnumus?

Svētku salūts izrotā debesis un novērš mūsu uzmanību no neskaitāmajām zvaigznēm visumā. Uguņošana iepriecināja mūs uz īsu mirkli, bet zvaigznes spīd un spīd mūžīgi.

Bībele stāsta par 70 Jēzus mācekļiem, kas tika pēkšņi pārņemti ar Garu un prieku. Jēzus viņiem deva varu darīt brīnumus līdzās pasludinājumam: “Tuvu klāt ir pienākusi Dieva valstība.” [Lk.10:9] Viņi atgriezās no sava uzdevuma sacīdami: “Pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā!” [Lk.10:17]

Kādēļ viņi veica šādus brīnumus?

Mācekļi reiz nesa īpašu pasludinājumu. Pēc Jāņa Kristītāja apcietināšanas, šie 70 sāka apliecināt Jēzu Kristu. Viņu uzdevums bija paziņot par apsolītā Mesija ierašanos. Tādēļ viņi sacīja: “Tuvu klāt ir pienākusi Dieva valstība.”

Tik nopietnus vārdus vajadzēja pierādīt ar darbiem. Jēzus sūtņi dziedināja Jēzus Kristus vārdā. Tas apliecināja, ka viņu sprediķis ir patiesība. Ja Jēzus būtu bijis tikai cilvēks, Viņa vārdā nevienu nebūtu iespējams dziedināt. Tātad brīnumu uzdevums bija klausītājiem ļaut noticēt, ka Jēzus ir grēcinieku Glābējs, un iedrošinātu tos uzklausīt pasludinājumu.

Šādos izšķirošos brīžos Dievs arvien lieto brīnumus. Brīnumi nekad nav bijuši pašmērķis un tie nav veicami tāpat vien. Dievs Vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:20] Proti, tā kā mums šodien ir šāds apstiprināts Vārds, tad brīnumi vairs nav nepieciešami.

Paši mācekļi gan bija varen sajūsminājušies par savām spējām, tomēr viņi atgriezās atpakaļ pie Jēzus, kurš viņus nostādīja atkal uz pareizā ceļa. Viņi novērsās no vārda, un piegriezās brīnumiem. Viņi pameta prieku par atgriešanos, lai sajūsminātos par saviem vienreizīgajiem veikumiem. Tomēr viņiem bija jāatstāj brīnumi, lai dotos pie vārda. Tomēr viņiem bija jāatstāj sajūsma par paveikto, lai dotos pie Jēzus Kristus. Viņiem bija jāpateicas, jo bija iemantojuši pestīšanu.

Tā arī atšķirība starp patiesu un fanātisku kristieti. Jēzus saka: “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” [Lk.10:20]

Jūs pacēlāt acis pret debesīm, jo tur mirgoja neskaitāmas krāšņas raķešu ugunis. Tās nodzisa, un redzi, tur ir zvaigznes, kas spīd vienmēr. Brīnumiem ir savs īslaicīgs uzdevums izšķirošos mirkļos, bet tie reiz paiet, bet Dieva vārds paliek. Un paliksim arī mēs, stāvot uz šīs klints.