Kādi vecāki ir pelnījuši cieņu?

Vienā no desmit baušļiem ir teikts: “Godini savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod” (2. Moz. 20:12). Šī baušļa pretarguments bieži ir šāds: “Kā mēs varam godāt savus vecākus, ja viņi nepelna ne cieņu, ne godu?”

Šāda situācija var izpausties dažādi, tāpēc atbildei uz šo jautājumu ir trīs aspekti. Pirmkārt, ir gadījumi, kad vecāki, vai vismaz viens no viņiem, ir mazliet dīvaini. Tas nevar būt necieņas iemesls. Savos apstākļos un aiz savas mazliet savādās ārienes viņi var lolot patiesu mīlestību pret bērniem. Bērns, kas spēj uztvert vecāku mīlestību un rūpes, drīz vien izprot šos apstākļus un saskata vecākos citas labas īpašības.

Ļoti ticams, ka bērni un jaunieši, kuri nav pārliecināti, ka vēlas cienīt savus vecākus, īpaši nedomā par viņu dīvainībām vai tamlīdzīgām iezīmēm. Šie bērni drīzāk domā par nabadzīgajiem apstākļiem mājās: “Kāpēc tieši mums, nevis citiem bērniem, ir tik nabadzīgi vecāki?” Viņi bieži nesaprot, ka daudzi bagāti vecāki var pēkšņi kļūt nabagi vai morāli pagrimt. Notiek arī tā, ka pārtikušos bērnus tik ļoti sabojā vecāku manta, ka viņi ar grūtībām spēj rūpēties par sevi, dažreiz to vispār nespēj. Vai vecāku bagātība un manta ir šiem bērniem palīdzējušas?

Turklāt, cienīt savus vecākus ir labi visādā gadījumā, pat ja dažreiz tas ir grūti. To var novērtēt tad, kad kāda tauta sāk necienīt vecākus. Tad bērni un jaunieši viņus uzskata galvenokārt par mājkalpotājiem, dzīvei nepieciešamo lietu sagādniekiem un, kas nav mazsvarīgi, bagātīgas kabatas naudas avotu. Ja mājā un ģimenē rodas šāda atmosfēra, ir ļoti grūti to iznīdēt. Ir daudz kas jāpārdomā, un visvairāk vajadzīga garīga un ētiska atmoda gan vecākos, gan bērnos.

Lielā katehisma pamācība ir labs kopsavilkums visam iepriekš teiktajam:

“Daudz augstāka lieta nekā mīlēt ir godāt, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet arī paklausību, pazemību un bijību kā pret kādu majestāti. Godāšana arī prasa, lai vecākus ne tikai laipni un pazemīgi uzrunā, bet vispirms, lai ar sirdi un miesu tā nostājas un apliecina, ka tur tos augstu un uzskata tos par augstākajiem aiz Dieva, jo tiem, kuri jāgodā no sirds, tiešām jātiek turētiem par jo augstiem un lieliem. Tātad mācīt bērniem uzlūkot savus vecākus par Dieva vietniekiem un atcerēties, ka viņi, kaut arī tie būtu neievērojami, nabagi, slimi un īpatni, tomēr ir Dieva doti tēvs un māte. Viņu trūkumu un kļūdu dēļ tiem godāšana netiek atņemta. Tādēļ nav jāuzlūko cilvēks, kāds tas ir, bet Dieva griba, kas visu rada un kārto.”