Bērnu izglītība

Bērnu izglītība un apmācība jāplāno un jāveic ar mērenību un veselā saprāta palīdzību. Šeit daudzi vecāki kļūdās.

Ļoti apdāvinātie un labu izglītību ieguvušie mēdz sagaidīt tādus pašus sasniegumus no saviem bērniem, lai gan pēdējiem var nebūt to pašu talantu un spēju. Bērnu patieso talantu vecāki var atstāt novārtā. Savukārt, mazizglītoti vecāki var pieļaut kļūdu un vēlēties, lai bērni dzīvē sasniedz to, ko viņi paši nav spējuši. Taču bērna spējas un talanti var būt pilnīgi citādi. Jebkurā gadījumā nav pareizi piespiest bērnu darīt vairāk, nekā viņa spējas atļauj. Vēl viena kļūda ir sodīt vai garīgi ietekmēt bērnu, piemēram, pārmetot vai izsmejot. Šajā sakarībā joprojām labi der Jāņa Kristītāja teiktais: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm” (Jņ. 3:27).

Ģimenes, māju un izglītības sfērā mēs bieži novērojam pārsteidzošus gadījumus. Ārēji labos apstākļos un šķietami veselīgā atmosfērā ģimenē bērnu audzināšana acīmredzami nes sliktus rezultātus, kamēr nabadzīgā ģimenē bērnus audzina priekšzīmīgi. Šie novērojumi uzskatāmi parāda, ka šajos jautājumos nekas nav pats par sevi saprotams. Nav ārēja veiksmes garanta. Katrai ģimenei var būt ne tikai sava “melnā avs”, bet arī “pazudušais dēls” (Lk. 15:11-13). Mums atliek tikai viens: no sirds censties izmantot tās spējas, kas mums ir, un vairāk par visu lūgt Dieva palīdzību un svētību visā, ko darām kopā ar mums uzticētajiem bērniem un viņu labā.

Minēsim dažus principus, kas ir izrādījušies noderīgi daudzās iepriekšējās paaudzēs.

Pirmkārt, laba bērnu audzināšana vai izglītība nenotiek ar naudas vai materiālo labumu palīdzību. Daži uzskata, ka tā ir. Viņi pat nolīgst saviem bērniem privātskolotājus, taču tas nepavisam nenodrošina labus rezultātus izglītībā. Viņu darbam var būt gluži pretēji rezultāti: trūkstot sadraudzībai un sadarbībai ar citiem bērniem un rotaļu biedriem, privātskolnieki var kļūt savtīgi un prasīgi, beigu beigās nespēdami dzīvot normālu dzīvi.

Otrkārt, laba audzināšana un izglītība nav tikai pamācības un pavēles. Nav vajadzīgs pielietot spēku vai nemitīgi atkārtot iemācīto. Daudz lielāka nozīme ir sadarbībai un labam piemēram – labu vecāku un skolotāju klusajam palīgam. Ko dažkārt nespēj iemācīt mutiska pamācība, panāk piemērs vārdos un darbos, godīgumā, laipnībā, nesavtībā utt. Šādi augļi mēdz būt vērtīgāki nekā mutiskas mācības panāktie.

Treškārt, izglītībā un apmācībā neatkarīgi no ilguma vai tēmas, vienmēr svarīgi ir dot un ņemt. Skolotājs, kas no “saviem augstumiem” noskatās uz “dumjo skolnieku”, reti ir labs skolotājs, tāpat kā tāds, kas katru stundu sāk ar vārdiem: “Tagad es tev pastāstīšu”, “Klausies manī,” vai: “Es tev parādīšu.” Turpretī skolotājs, kas saka: “Kas var man palīdzēt izdomāt?” vai: “Mēģināsim kopīgi saprast!” rada bērnos uzticēšanos. Tieši tāpat šis princips darbojas starp vecākiem un bērniem.

Ceturtkārt, iegūt savu bērnu uzticību ir viens no labu vecāku noslēpumiem. Tā var būt atslēga daudzām durvīm, kas citādi var palikt slēgtas.

Bez formālās izglītības rezultātiem – atzīmēm un apliecībām – ir vairāki mērķi, ko var sasniegt visas labas ģimenes, vienalga, nabadzīgas vai bagātas. Tas ir spēkam gan augstās skolās gājušiem, gan mazizglītotiem vecākiem. Runa ir par mīlestību, savstarpēju sapratni, apdomību un sadraudzību. Bērni, kuri iemācās dzīvot ar šādu pieeju un savā dzīvē to patiesi piedzīvo, ir gatavi sadraudzībai, sadarbībai un mērenībai lielajā sabiedrībā, kad mājas apmācība ir galā.