Ne ar augstu valodu un gudrību…

Tu raksti, ka ir vajadzīgi pārliecinoši, apgaroti sludinātāji, kuri izstarotu spēku, “no kuriem tas plūstu”. Te ir runa par kādu vērā ņemamu fenomenu: “Vai tu redzēji viņa lūpas, kad viņš uz mums runāja…?” Sacītajā nav nedz daudz vārdu, nedz arī tur ir kāds “ievērojams teorētisks saturs”. Šeit sprediķa teksts iepriekš nav sagatavots, kas nepārprotami norāda uz to, ka pasludinājums notiek spontāni. Pie šī spontānuma vēl tiek pievienota kritika pret “iepriekš noteiktu dievkalpojuma kārtību (liturģiju)”. Un šāds Tevis ieteiktais pasludinājuma un dievkalpojuma veids sniedzot lielus panākumus un gūstot daudz sekotāju. Kā vienu no šādiem paraugsludinātājiem Tu mini kādu amerikāņu atmodas sludinātāju no Sanfrancisko, tāpat arī armēņu baznīcas pašreizējo katolikosu Aramu I, kuru Tu nesen esi klausījies, tēvu Gunāru Rozendalu, admiralitātes mācītāju Gustafu Brantu un dažus citus, kuru vārdus es neminēšu.

Vispirms es vēlos komentēt Tavu domu gājienu par personiskajām, “harismātiskajām” īpašībām, kuras nepieciešamas sludināšanai un dievkalpojumam. Pamats šādam izvērtējumam ir meklējams Svētajos Rakstos, kur jau Vecajā Derībā par apsolīto Mesiju, Glābēju tika sacīts: “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies tā Kunga elkonis? Viņš, tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu” (Jes.53:12). Dieva pašatklāsmei, iemiesojās Dēlā, nepiemīt dabisks un psiholoģisks pievilkšanas spēks, turpretī tai ir raksturīga iztukšotība un pazemošanās. Tāpēc mēs neredzam lielu piekrišanu un pievienošanos, bet gan atraidījumu: Kas tad tic mūsu sludināšanai? Šajā ziņā Mesija neatšķīrās no saviem praviešiem, kuri līdz ar Jesaju apliecina vienu un to pašu reakciju no savu klausītāju puses: “Kam gan Viņš mācīs saprašanu un kam Viņš liks ņemt vērā savu sludināšanu? … Jo tur tiek sacīts: “Dari tu to, tu atkal to, rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!”” (Jes.28:9-10)

Atraidītajam Jaunās Derības Dieva vārda kalpam ir jāsaka tas pats: “Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1.Kor.2:35) Ar vārdiem “gara un spēka izpausmē” tiek domāts tieši pretējais harizmātiskajām, iespaidīgajām, pārliecinošajām runām, ar tiem jāsaprot iekšējais, neredzamais Svētā Gara darbs, kas notiek caur necilo un nicināto apustuli. Iepriekš citētajos vārdos apustulis ļoti uzsvērti norobežojas no spīdošās retorikas, kas bija antīkās filozofijas uzskats par to, kādai jābūt reliģiski filozofiskai runai. Apustulis Pāvils saka: “ne ar augstu valodu vai gudrību (1.Kor.1:1). Patiesībā, šie meistarīgie oratori, kas visādi centās izpatikt saviem klausītājiem un pulcināja ļaužu pūļus, ir kontrastēta ar nicinātā apustuļa nedaudzajiem ticīgajiem “nav daudz pasaules gudro” (1.Kor.1:26) un atgādina mums mūsdienu amerikāņu masu sludinātājus, kuri ir izskoloti sludinātāju institūtos, bruņoti ar visiem mūsdienu psiholoģijas un menedžmenta palīglīdzekļiem. Turklāt vēl nozīmīga loma tiek piedēvēta personības pievilkšanas spēkam, acu un lūpu kustībām.

Visspēcīgākā liecība par apustuļa vājumu, psiholoģisko neveiklumu un nepietiekamu atbilstību sava laika prasībām, kuras izvirzīja runātājiem, ir atrodama viņa ienaidnieku sacītajā: “viņš [Pāvils] pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga” (2.Kor.10:10). Tas katrā ziņā nav salīdzināms ar mācītāja Cecila Viljamsa sludināšanu Glide Memorial baznīcā Sanfrancisko. Sv. Pāvilam tur tiktu piešķirts labi ja palīgmācītāja amats.

Apustuliskā sludināšana, ko Pāvils uztic saviem sekotājiem, nekad nav kāda spontāna iekšējo sajūtu izpausme. Bet tā seko apustuliskajai priekšzīmei, “es lieku tev pie sirds” (1.Tim.1:18): “Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas sakņojas Kristū Jēzū; glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos.” (2.Tim.1:13) Ne orģinalitāte, ne tiešums, ne spontanitāte, ne reliģioza kreativitāte, bet uzticība attiecībā uz to, kas ir saņemts, un pieminētā svētā dārguma (Evaņģēlija mācības) tālāk nodošana, ir tā vienīgā nepieciešamā lieta, jā, tā, kas izšķir mūsu glābšanu. Bez tās cilvēks viegli kļūst par upuri apkārt esošajiem maldīgajiem novirzieniem. Būtiska pēcapustuliskā laika sprediķa sastāvdaļa ir tieši Svēto Rakstu lasīšana “nododies Rakstu lasīšanai” (1.Tim.4:13). Tā nepieļauj spontāniskumu, bet gan prasa rakstītā teksta klātbūtni, kurš savukārt ir pamats skaidrošanai. Tātad būtiskākais ir pastāvīgi turēties pie saņemtās apustuliskās mācības: “paglabā uzticēto mantu, novērsdamies no nesvētām izrunām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā saprastas ”atziņas”” (1.Tim.6:20).

Tikai tad visa tā fonā mēs varam ievērot Jēzus runu, iestādot Sakramentu, kad apustuļiem tika apsolīts, ka nākotnē tiem būs nekļūdīgi pieejami Jēzus runātie vārdi: “Svētais Gars … jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis.” (Jņ.14:26) Vārds, kas ir “pie Tēva krūts” (Jņ.1:18), baznīcai visos laikos līdz pēdējai tiesai ir pieejams apustuļu rakstos, un tādēļ baznīca vienmēr ir apustuliska, saglabādama un atkārtodama apustuļa vārdus: “uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Jēzus Kristus” (Ef.2:20).

Tevis nonicinātā un par negarīgu uzskatītā liturģiskā, noteiktā, nebrīvā dievkalpojuma forma tomēr ir tas pats dievkalpojums, ko mēs atrodam Vecajā un Jaunajā Derībā. Kad apustuļi piedalījās sinagogas dievkalpojumā (Lk.6:6), tas bija gluži tāds pats dievkalpojums svinīgā balsī nolasītas un iepriekš sagatavotas lūgšanas, pārmaiņus lasījumiem un svētībām. Viss ir iepriekš noteikts un viss ir kopīga, kolektīva darbība, kur nekas nenotiek pēc kāda atsevišķa cilvēka labpatikas. Pasā Jēra dievkalpojums (resp. ar Svēto Vakarēdienu), kas ir kā ietvars Altāra Sakramentam, ir tāda ceremoniāla darbība, kas ar laiku ir bagātināta ar vīraka kvēpināšanu. Kad ārpusbibliskos dokumentos mēs lasām par agrīno kristiešu dievkalpojumiem, tad tie ir tieši tādi, kā mēs tos iedomājamies un kā mēs tos pazīstam arī tagad. Tas ir patiesībā tāds pats dievkalpojums, kādu mēs svinam arī šodien. Jau katakombu un vajāšanu laikā skanēja svētais sauciens “Paceliet savas sirdis uz Dievu”, un arī dziedāja, “Tā ir labi un tā piederas”. Nevis telšu sapulces, nevis lūgšanu sapulces un nevis Glide Memorial draudze, bet gan svētā liturģija ir vēsturiskais kristietības dievkalpojums un tā ārējais veidols. Tas ir pilnīgā saskaņā ar faktu, ka dievkalpojumā mēs sastopam trīskārt Svēto, sastopam svēto Dieva Jēru augsti gadājamajā un pielūdzamajā Sakramentā. Ievēro, ka šis dievkalpojums nekad netika vērsts uz pagāniem jeb neticīgajiem un nekad netika uzskatīts par atvērtu dievkalpojumu. Uz āru būtībā skanēja vienīgi sprediķis, kas rāda ceļu un vada uz svēto, kā arī ilgstošā katehumenu jeb kristāmo apmācība. Tas ir kā atgādinājums, uz ko esmu centies norādīt, ka dievkalpojums nav domāts kā misijas līdzeklis.