Gaisma pasaulei, Rota dvēselei [86]

Kas ir tāds, kā tu, Dodams saldumu?
Tu viens pats izredzēts esi, Mums to dzīvibu atnesi
Un to skaidrību, Jezus, tu vien, tu.

Tu pats, dzīvais Dievs, Nāvē iedamies,
Mums par galvinieku ticis, Sevi krustā piesist licis,
Bēdu deldetajs, Elles pstitajs.

Gaisma pasaulei, Rota dvēselei,
Tu par pestitaju nācis, Mūsu miesā dzīvot sācis
Laikā nospriestā, Dvēsel’s gaišiba.

Liels uzvāretajs, Mūžigs žēlotajs!
Savas asinis izlējis, Ell’ un vellu esi sējis,
Mūs salīdzinajs, Dārgais Pestitajs.

Tavu slavu vien Cauru nakt’ un dien’
Es tavs mantinieks izteikšu, Tevi skūpstīt es nebeigšu,
Mūžam slavešu Tavu godibu.

Velc man vis’ iekš sev, Ka padodos tev,
Mīlestibā ka izkūstu, Uz tev metu savu krustu.
Tava mīliba Mana dzīviba.

Sirds-lēnprātibu Un sirds-zemibu
Dāvini man ka es topu Līdzigs tev tu tev par godu,
Tevim dzīvodams, Tevim nomirdams.

Manu prātu griez No šās pasaules,
Ka no tev nekad nemaldos, Allažiņ iekš tev savaldos.
Kad sirds pēc tev brēks, Tad man atstās grēks.

Dar man modrigu Un paklausigu,
Ka es tavos ceļos iemu, Visos vaidos pie tev skrienu.
Vels un pasaule Lai man nekave.

Ak paskubini Manu dvēseli,
Dedzigi ka tevi lūdzos, Droši savas vainas sūdzos,
Un ka uzvaru Miesas kūtribu.

Stāvi manim klāt, Dod man tādu prāt’,
Savai miesai ka neļaujos, Mantas-kāribai atraujos.
Dar man, Jēzus, tu Garā nabagu.

Kad man nomirt būs, Stāv uz manu pus’!
Valdi, vadi manu garu, Ka es priecigs aiziet varu!
Stāv uz manu pus’, Kad man nomirt būs.