Lūgšana ir kas lielāks

“Un Jēzus apstājās, pasauca tos un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”” [Mt.20:32]

Vai šis jautājums nebija lieks? Lūdzējs taču parasti zina, ko vēlas.

Jā, tā varētu domāt, bet īstenībā Jēzus jautājums atklāj, ka mēs paši ne vienmēr zinām, ko lūgt.

Jēzus nāk pie tevis lūgšanu kambarī un jautā: ko tu gribi, lai Es tev daru? – Ko tu atbildi? Ja gribam būt godīgi, mums jāatbild, ka reizēm paši īsti nezinām, ko vēlamies.

Tieši tā! Lūgšana kļūst par svētsvinīgu vingrināšanos un dievbijīgu darbu, nevis patiesu sarunu ar Dievu.

Pārdomā šo būtisko patiesību.

Lūgšana nebūt nav tikai kluss pārdomu brīdis. Protams, mūsu nemierīgajā laikmetā ļoti nepieciešams arī klusums un miers, taču tā vēl nav lūgšana. Lūgšanai ir jābūt “mūsu sirds sarunai ar Dievu”, māca katehisms.

Lūgšana ir brīdis, kad Dieva priekšā varam nest vajadzības, rūpes un visu, kā mums pietrūkst, kas nomoka un nedod mieru. Tāpat varam arī pateikties.
Lūgšana ir kas lielāks – lūgšana ir darbs.

Par ko mums jālūdz? Lūgsim par Dieva lielo pļauju [Mt.9:37-38]. Lūgsim par saviem mācītājiem un vadītājiem, kurus Dievs mums ir devis un vēl dos. Jo mūsu mācītājiem nebūt neklājas viegli. Šiem cilvēkiem uzticēta liela atbildība, bet ne vienmēr viņi jūt kristīgās draudzes atbalstu.

Kad baznīcas dzīve norit sekmīgi, draudze visu uztver kā pašu par sevi saprotamu. Savukārt tad, kad neklājas labi, vaina tiek uzvelta mācītājiem. Un, ja kaut kas neizdodas, mēs nekavējoties sākam kritizēt. Bet vai mēs lūdzam Dieva palīdzību? Vai mēs lūdzam par visiem, kas ir atbildīgos amatos?

Protams, mums jālūdz arī par neticīgiem un neatgrieztiem cilvēkiem un viņu vārdi jānes Dieva priekšā. Mums jālūdz arī par saviem tuvajiem un dārgajiem, kā arī pārējiem cilvēkiem. Lūgsim un nepagursim!

Tas Kungs arī tev vaicā: ko tu vēlies, lai Es tev daru! – Lūdz par ticības atmodu! Šajā ziņā tava lūgšana spēj paveikt daudz vairāk nekā tu pats.

Paldies, mīļais Kungs, ka mēs Tev varam teikt un lūgt visu, ko vēlamies, lai Tu mums dari!