Laulības vieta pasaulīgajā sabiedrībā

Šeit ņemsim vērā, ka likumi, paražas un prakse dažādās pasaules valstīs ir atšķirīgi. Tomēr laulība ir pastāvējusi jau no paša sākuma (Mt.19:4). To radīšanas laikā iedibināja Dievs, un tā pieder visiem – ticīgajiem un neticīgajiem.

Tā kā laulība ir dota visai pasaulei, ne tikai žēlastības valstībai, mēs nevaram sagaidīt, ka pasaules likumdevēji rakstīs tādus likumus, kas būtu labvēlīgi noteiktiem kristīgiem uzskatiem par laulību, vai ka pasaulīgās varas iestādes uzraudzīs baznīcas likumu vai tradīciju ievērošanu. Lai gan pagātnē tā daudzkārt ir gadījies, tā nav pareizā izeja vienmēr un visur. Saprotams, ka no pasaulīgajām varas iestādēm var sagaidīt cieņu un atbalstu kopš seniem laikiem atzītiem, patiesiem un labvēlīgiem uzskatiem par laulību.

Laulībai noteikti ir arī pilsoniskā un sociālā puse, un tāpēc tā ir pakļauta pasaulīgās sabiedrības likumdošanai un aprūpei. Tāpēc laulību likumdošana un aprūpe nevar būt vienīgi baznīcas pārziņā. Sabiedrības pienākums ir sarakstīt un ievērot visus likumus, kas regulē laulību visās iedzīvotāju aprindās. Sabiedrība ir atbildīga par tiesām un citām šajā darbā nepieciešamajām iestādēm, arī par konsultantiem, kuru kompetencē ir sniegt padomus laulību jautājumos un likumos un palīdzēt tiem, kas stājas laulībā.

Tālāk šo iestāžu pienākums ir pasargāt laulību no traucējošiem, graujošiem vai pat zaudējumus nesošiem faktoriem. Neapšaubāmi, tas viss notiek pašas sabiedrības labā, jo laulība un ģimene ir mazās šūniņas, kas to veido un ceļ. Ja sabiedrība vēršas pret laulību kā normālu mīlestības un ģimenes ietvaru , tā vēršas pati pret sevi. Varbūt sabiedrību uz šādu rīcību ir pamudinājuši grupējumi, kas šajos jautājumos atbalsta “emancipāciju”. Ja tā ir noticis, sabiedrībai jāpārskata savi pienākumi.

Minēsim tikai vienu piemēru, lai parādītu, ka, vīrietim un sievietei uzsākot kopdzīvi, sabiedrība kļūst par tās līdzdalībnieci. Proti, pāris nolemj dzīvot kopā, oficiāli neapprecoties. Viņi paziņo, ka tā ir viņu pašu darīšana: “Mēs mīlam viens otru. Mēs esam pietiekoši nobrieduši, lai zinātu, ko darām. Mēs turam savus solījumus viens otram, un nevienam citam gar to nav nekādas daļas.” Viņi turpina šādi dzīvot vairākus gadus, un šķietami nav nekādu problēmu. Tad pēkšņi viņu kopdzīve beidzas. Viens no abiem pārņem māju savā īpašumā, bet otrs par šādu rīcību iesūdz pirmo tiesā. Iesākas tiesa arī par viņu īpašumu un bērnu aizbildniecību. Tiesā abi apsūdz viens otru krāpšanā un solījumu pārkāpšanā, uz apsūdzībām ikreiz atbildēdami: “Kādi solījumi? Kad un kur tie tika doti?” Neko nevar pierādīt, jo nav bijis ne dokumentu, ne liecinieku, ne likumīgu ceremoniju, kas aizsargātu īpašumu un cilvēkus.

Šis piemērs ietver sevī arī atbildi. Nav vajadzīgi nekādi tālāki paskaidrojumi, tikai dažas piezīmes. Agrāk daudzās Rietumu valstīs gan pāri, gan varas iestādes varēja laimīgi paļauties uz šādām vienkāršām ceremonijām, kuras tika ievērotas un kurās attiecīgās iestādes sekoja, lai notiekošo iemūžina līgumi, liecinieki utt. Tagad tā vietā tiesas tērē daudz dārga laika un milzīgu daudzumu sabiedrisko fondu naudas, mēģinot izdibināt patiesību notikumos, kuru pamatā ir propaganda pret laulību kā sabiedrības iestādījumu. Kā gan sabiedrība var rīkoties tik muļķīgi un kaitēt pati sev, savām interesēm un pašas pilsoņu labklājībai?