Luteriskās ticības apliecības par Svētajiem Rakstiem

Svētie Raksti ir vienīgā norma un tiesnesis visos mācības jautājumos.

Luteriskajai reformācijai bija raksturīgs kāds latīņu izteiciens Sola Scriptura – “Vienīgi Svētie Raksti”. Tas ir ļoti trāpīgs apzīmējums luterāņu pārliecībai, kas izteikta Konkordijas Formulas ievadā:

Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgais likums un norma, pēc kuras visas mācības un mācītāji ir vērtējami, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības pravietiskie un apustuliskie raksti, kā rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums visos manos ceļos”. (Ps.119:105) Un svētais apustulis Pāvils raksta: “Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal.1:8)

Jebkurš mēģinājums kaut ko pielikt Svētajiem Rakstiem tiek saukts par “jūsmošanu” un tiek noraidīts.

Visām mācībām ir jābūt pamatotām vienīgi Svētajos Rakstos. Uzsvars šeit likts uz vārdu vienīgi, jo XVI gadsimtā reti kāds apšaubīja, ka Svētie Raksti ir nopietna autoritāte. Romas katoļu teologi apgalvoja, ka Svētie Raksti ir viena no autoritātēm un tai līdzās ir vēl kāda nerakstītā tradīcija. Tā saucamie “jūsmotāji” apgalvoja, ka vēl bez Svētajiem Rakstiem Dievs dod arī tiešas atklāsmes, kas varēja kļūt pat nozīmīgākas par rakstīto vārdu. Evaņģēliski luteriskās ticības apliecības noraida abus šos minētos viedokļus, uzkatot, ka Svētie Raksti ir vienīgais likums un norma.

Evaņģēliski luteriskie reformatori bija kā pret pāvesta teologiem, tā arī pret “jūsmotājiem”, kas lepojās ar tiešām atklāsmēm. Luters abos šajos novirzienos saskatīja vienu un to pašu kļūdu: ar Bībeli viņiem nepietiek, viņiem nepieciešams kas vairāk.

Īsāk sakot, jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām; to viņos ielicis vecais pūķis (velns), iepotējis viņos kā indi, un tā ir visu ķecerību arī pāvesta un Muhameda iesākums, spēks un vara. Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un Sakramentu. Bet viss, kas bez vārda un Sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir no velna. (Šmalkaldes artikuli II, 8.)

Bībele ir dota cilvēkiem, lai tie tiktu izglābti

Mūsu luteriskajās ticības apliecībās ir ļoti skaidri apliecināts, ka Svēto Rakstu pamatnolūks ir sniegt cilvēkiem pestīšanu.

Svētie Raksti nav nesaprotama grāmata, tās centrālā vēsts ir skaidra un saprotama.

Ja jau Svētie Raksti ir vienīgais tiesnesis un norma, tad ikvienam kristietim ir jālasa Bībele un visas lietas jāvērtē saskaņā ar to. Kristieša sirdsapziņu nedrīkst saistīt nekas cits, kā vien Dieva vārds. Tas tiek sacīts pretēji Romas katoļu baznīcas mācībai, kas apgalvo, ka Svētie Raksti ir neskaidri un grūti skaidrojama grāmata, kuru nav iespējams saprast, ja vien neseko baznīcas skaidrojumiem.

Svētie Raksti ietver visu, ko nepieciešams zināt cilvēka glābšanai.

Tas tiek apgalvots pretēji nerakstītajai tradīcijai, kuru Romas katoļu baznīca sev piedēvē. Daudzkārt luteriskās ticības apliecības pretstatī Dieva vārdu cilvēku tradīcijām:

Kad pāvesta piekritēji saka, ka cilvēku radītie likumi kalpo grēku piedoßanai un glābßanai, tad jāatzīst, ka tas ir nekristīgi un nosodāmi, kā saka Kristus: “Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt.15:9)

Kristietim arvien ir jāpaliek uzticīgam tam, ko Svētajos Rakstos ir runājis Dievs. Un, sekojot šādai nostādnei, viss, kas novirza kristieti no skaidrajiem Bībeles vārdiem, tiek saistīts ar velna darbu:

“Jo patiesā glābjošā ticība nav pamatota uz kāda senāka vai jaunāka laika baznīcas mācītāja vārdiem, bet tikai un vienīgi uz Dieva vārda, kā uz sava stingrā pamata, kas ir apkopots praviešu un apustuļu rakstos, kuri ir visuzticamākie Dieva patiesības liecinieki.”

Maldu mācītāji “izmaina Kristus testamenta vārdus un Svēto Rakstu skaidro liecību. Tādēļ Konkordijas grāmata norāda uz Svētajiem Rakstiem un skaidro, vienkāršo katehēzi. Ikviens, kas patiesā vientiesīgā ticībā turas pie skaidrā Bībeles izklāsta, rūpējas par savu dvēseli un sirdsapziņu un pamato savu dzīves celtni uz stingras un neizkustināmas klints.” (Mt.7:17; Gal.1; Ps.119)