Krustā sistā patiesība

Dievs ir patiesība un neviens cits. Un mēs baidāmies no Viņa, ka Viņš pēkšņi noliks patiesības gaismā un mūs atmaskos mūsu melīgumā. ..

Mēs vēršamies pret apgalvojumu, ka ne tikai mūsos un apkārt mums ir daudz melu, bet mēs paši esam melu meistari.

Un mums jāvēršas pret to tik ilgi, līdz notiek kaut kas pavisam negaidīts, proti, tik ilgi, līdz pats Dievs kā patiesība satiek mūs un pats dara to, ko mēs paši nespējam izdarīt, proti, noliek mūs priekšā patiesību…

Un tā notiek kaut kas, par ko mums nav varas – notiek patiesība.

Tā satiek mūs dīvainā izskatā, nevis starojošā godībā, kurai nevar pietuvoties, nevis mirdzošā, sirdi aizskarošā skaidrībā, bet gan kā krustā sistā patiesība, kā krustā sistais Kristus.
Un patiesība runā uz mums.

Tā jautā mums: kurš mani, patiesību, sita krustā?
Un tā atbild jau tai pašā acumirklī: skaties, tu to izdarīji.

Tu ienīdi Dieva patiesību par tevi.
Tu to siti krustā un ieviesi pats savu patiesību.
Tu domāji, ka tu zini patiesību, tu nes to, tu vari aplaimot cilvēkus ar patiesību.

Un tādejādi tu sevi esi padarījis par Dievu.
Tu nozagi Dievam viņa taisnību un tālumā no Dieva tā pārvērtās par meliem.