Dieva apsolījumi

“Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus.” [2.Pēt.1:4]

Iesākumā varenais Dievs radīja īpašu cilti, cilvēku pēc Savas līdzības, lai šī cilts būtu Viņa bērni un mantinieki. Un, par spīti dziļajai krišanai, Viņš deva cilvēkam vislielākos un dārgākos apsolījumus, kas nesola mums neko mazāku kā to, ka būsim “līdzīgi Viņam”, Viņa mūžīgā Dēla “brāļi” un kopā ar Viņu mūžīgās, neizteicamās debesu godības “līdzmantinieki”. Jau grēkākrišanas dienā Dievs šim lielajam mērķim deva visu laiku lielāko apsolījumu, kurā kā sēklā ir ietverti visi pārējie. Tas bija apsolījums par Glābēju, sievas dzimumu, kas samīs čūskas galvu. Šis apsolījums arvien tika atjaunots, vispirms patriarhiem, tad praviešiem un uzgleznots Israēla tautas acu priekšā ar neskaitāmiem asiņainiem upuriem viņu dievkalpojumos. Šie upuri neattēloja neko citu kā vien gaidāmās izpirkšanas lielo apsolījumu.

Vecā Derība ir pilna ar apsolījumiem par Glābēju. Pilnīgu kopainu par šiem apsolījumiem mēs varam gūt, vienkārši uzskaitot vārdus, ar kādiem Viņš tika apzīmēts apsolījumos. Tie ir vissvarīgākie, daudzsološākie tituli, kā, piemēram, Sievas dzimums, Čūskas galvas saminējs, Ābrahāma svētība, Jeses celma atvase, Dāvida Dēls, Glābējs, Israēla Kungs, Ciānas Ķēniņš, lielais Pravietis, visu pagānu Mierinātājs, Valdnieks un Skolotājs, pagānu Gaisma, Tā Kunga roka, Tā Kunga Svaidītais, Dieva glābiņš no Ciānas, taisnības Pasludinātājs lielā draudzē, Ciānas roze utt.

Un par Apsolīto ir teikts, ka Tas Kungs Viņam uzkrāva visus mūsu pārkāpumus, lai Viņš nestu mūsu grēkus un ar Savu asins derību atbrīvotu cietumniekus no bedres, atsvabinātu gūstekņus, kas bija nāves sagūstīti un kapa iznīcībā, un ar Savu atziņu attaisnotu daudzus.

“Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” [Gal.4:4−5]. Toreiz eņģelis pasludināja jaunavai Viņa piedzimšanu, Viņa vārdu un Viņa misiju Israēlā: “Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem” [Mt.1:21]. Tanī naktī, kad Viņš tika nodots, Viņš sacīja par Savām asinīm: tās ir izlietas par grēku piedošanu. Tad mācekļu pulki, saņēmuši Svētā Gara stiprinājumu ar uguns mēlēm, devās liecināt, ka Dieva Dēla Jēzus Kristus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.

Redzi, no šī lielā liecinieku pulka ceļas dārgi apsolījumi ikvienam kristietim. Ikviens, kas Dieva bauslības priekšā ir satriekts un sirdī sagrauzts, lūdzot Jēzus vārdā grēku piedošanu, saņem drošu apsolījumu, ka visi viņa grēki tiek iemesti jūras dziļumā un vairs netiks pieminēti. Tā Kunga acīs viņš top tīrs, un pats Dievs viņu uzlūko par baltāku kā sniegu.

Jo, cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Dievs atliek pārkāpumus prom no viņiem. Un, cik augstākas ir debesis pār zemi, tik daudz lielāka ir Dieva žēlastība par viņu grēkiem. Ticīgais ir pieņemts un Dievam tīkams mīļotajā Dēlā. Mēs vairs neesam pakļauti bauslībai, bet žēlastībai. Tagad, kad ticība ir atnākusi, mēs neesam vairs pakļauti audzinātājai, bauslībai utt. − tos visus var saukt par lieliem un dārgiem apsolījumiem.

Lūdzu, ievērojiet, ka tie vēl joprojām tiek saukti par apsolījumiem, neraugoties uz to, ka mēs jau esam saņēmuši apsolītās lietas. Tas ir ne tikai biblisks izteiksmes veids, bet mums ir jāsaprot arī šo vārdu jēga,− ka viss, ko esam saņēmuši, mūsu prātam un jūtām joprojām šķiet savāds un noslēpumains. Tikai stingri uzticoties Tā Kunga apsolītajam, mēs saglabājam mierinājumu, jo bieži sevī neredzam un nejūtam neko citu kā grēku un bauslību un sevī izskatāmies nevis šķīsti un veseli, bet nekrietni un grēcīgi.

Tādēļ, ja tu gribi palikt ticībā stiprs, gatavojies visu laiku sevī just un redzēt ko pretēju, taču savas acis arvien vērs uz to, ko Dievs ir sacījis un darījis. Citādi tu drīz tiksi aprakts savā postā un samaitātībā. Bet Dieva apsolījumam ir jābūt tik dziļi rakstītam tevī, ka, redzot sevī grēku, tu arvien vari sacīt: man nav grēka. Esmu pilnīgi brīvs, tīrs un svēts. Viss mans grēks nav nekāds grēks − vismaz tā tas ir Dieva priekšā, kurš pazīst Kristus asiņu spēku. Kas ir Jēzū Kristū, tiem nav vairs nekādas pazudināšanas. Lai arī pašam sevī man nav taisnības, tomēr Dieva acīs esmu pilnīgi taisns, jo Viņš man pieskaita Kristus taisnību. Tas viss ir balstīts Dieva mūžīgajā vārdā par Viņa Dēlu.