Kāpēc dzīvot?

Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules.. [Jņ.17:15]

Es nelūdzu, lai viņi izietu kopā ar Mani no šīs pasaules, jo ir lietas, ko Man jāpaveic caur viņiem, proti, lai viņi izplatītu Manu valstību un darītu manu ganāmo pulku daudzskaitlīgāku. Viņi no Manis ir saņēmuši Vārdu, bet tā kā Mani padomi Man neļauj ilgāk palikt pasaulē un šeit ir daudzi, kuri viņiem jāatgriež un caur viņu sludināto Vārdu, jāved pie ticības un Mani viņu pašu labā.

Tādēļ Es nelūdzu Tev paņemt viņus no pasaules, lai gan pasaule nespēj paciest viņu klātbūtni, un viņiem, savukārt, pasaule ir kļuvusi gana pretīga.

Bet tomēr, šis ir iemesls kādēļ kristiešiem un īpaši mācītājiem, jāvēlas garāks mūžs. Joprojām velns un pasaule ir mūsu lielākie ienaidnieki un uzbrūk mums kā daudzpusīgs mēris: tā izpaužas nekrietnu vīru daba, zemiskā nepateicība un nicinājums, un tik briesmīga ir viņu zaimošana un Dieva Vārda vajāšana, ka nekas cits mums neliekas labāks, kā tas, ka Dievs mūs izrautu no šīs pasaules pašā mūsu ticības sākumā, un paglābtu mūs no šāda ļaunuma, nepateicības un zaimošanas piespiedu dzirdēšanas un redzēšanas.

Bet kādēļ tam tā ir jābūt?

Tādēļ, ka vienmēr būs mazais pulciņš, kas ikdienas ir visdažādākā veidā apdraudēts, un mums ir jāraugās un jāstrādā līdz galam, ka viņi netiek novērti no Evaņģēlija, nedz uzdrīkstamies pārtraukt šīs rūpēs kamēr vien mēs esam dzīvi.

Tas tiešām ir darbietilpīgs un smags uzdevums, kas prasa visas mūsu pūles, nodošanos un centību, lai paturētu Vārdu šim mazajam pulciņam.