Sātana mētātie

“Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums, sevis pašu ganītāji, vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm, trakojošas jūras bangas, kas izgāž putās savu pašu kaunu, nomaldījušās zvaigznes, kam lemta mūžīgā galējā tumsa.” [Jūd.1:12-13]

Viņi domā, ka noteikti ir labākā kristietības daļa, īstie spīdekļi, kamēr patiesībā ir vienkārši pretīgi. Viņi nebaro avis, bet paši ar viņām pierijas. Viņi ir mākoņi, kas karājas gaisā virs mūsu galvām, sēž augstos baznīcu amatos, kā tādi, kuriem būtu jāsludina, bet, redzi, viņi vispār nemāca, bet ļauj velnam sevi šaubīt no vienas puses uz otru.

Viņi ir arī sakaltuši, neauglīgi koki, kas rudenī bez augļiem. Viņiem nav ne vārdu, ne darbu. Kā tukši vējš mētātā un kuļ jūras bangas, tāpat viņi streipuļo pēc sātana stabules.

Viņu kauns puto kā zupas katlā. Viņos ir tik daudz netīrības, ka putas skrien pāri malām.

Nomaldījušās zvaigznes jeb, kā mēdz sacīt, planētas, kuras iet atpakaļ nevis pa noteiktu, pastāvīgu gaidu, tādējādi būtībā nepaveicot neko lietderīgu.

Viņu mācība un dzīve ir vieni vienīgi maldi, kas maldina gan viņus pašus, gan visus, kas viņiem seko. Tādēļ viņiem ir sagatavota mūžīgs tumsas melnums.