Pilnīga un nesavtīga sludināšana

“Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina. Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visi pagāni dzirdētu to. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles.” [2.Tim.4:16-17]

Tā domā un raksta īsts kristietis. Pāvils atradās ieslodzījumā, kā izrādījās, pēdējo reizi. Drīz viņam bija jācieš asinsliecinieka nāve. Bet, gaidīdams spriedumu, viņš atcerējās savu iepriekšējo apcietinājumu.

Toreiz Pāvils piedzīvoja rūgtu vilšanos, jo tiesā, viņam aizstāvoties, neviens no viņa draugiem nebija ieradies. Būtu jauki tiesas zālē redzēt kādu pazīstamu seju, taču nebija neviena, visi bija nobijušies un neuzdrošinājās ierasties.

Tomēr, par to domājot, Pāvila sirdī nebija rūgtuma. Viņš tikai noteica: “To lai viņiem nepielīdzina!” Protams, no draugu puses tā nebija laba rīcība. – Tomēr nepielīdzini to viņiem, Kungs!

Pāvils atcerējās, kā šajā laikā viņu bija stiprinājusi Tā Kunga klātbūtne, kas bija daudz labāka un svētīgāka par visu pārējo. Tā Kunga klātbūtne bija daudz nozīmīgāka par draugu prombūtni. Jā, toreiz Pāvils tika “izrauts no lauvas rīkles”.

Ievērosim vēl kādu svarīgu lietu. Pat dzīvības briesmās Pāvils visvairāk domāja un rūpējās par Evaņģēlija misiju. Jā, Tas Kungs bija izrāvis viņu no lauvas rīkles, bet kādēļ tā bija noticis? – Lai man būtu iespēja pildīt savu misiju – sludināt Dieva vārdu.

Pasaulē vēl aizvien bija ļoti daudz cilvēku, kas nebija dzirdējuši labo vēsti par Jēzu, tādēļ Dievs gribēja, lai Pāvils turpina kalpot.

Šos vārdus rakstīja virs, kas nedomāja tik daudz par sevi, kā par misiju, lai cilvēki dzirdētu Kristus Evaņģēliju.

Domāsim arī mēs par to.