Īsts liekulis Dieva priekšā

“Sludināšanas mērķis ir mīlestība.” [1.Tim.1:5]

Lielākais ļaunums, kas rodas no vieglprātīgas un aplamas bauslības izpratnes, ir tas, ka cilvēki − kuri nenicina Dievu, nav pasaulīgi un vēlas būt Dieva bērni un mācekļi − kļūst par “labo darbu svētajiem”. Viņi kļūst par augstprātīgiem un akliem farizejiem, kas daudz grūtāk sasniedzami Svētajam Garam nekā visbezdievīgākie grēcinieki. Kristus saka: “Muitnieki un netikles drīzāk nāks debesu valstībā nekā jūs” [Mt.21:31].

Šis paverdzinošais un apdullinošais farizejisms, kas paļaujas uz labo darbu svētumu, rodas no tā, ka cilvēks ir negodīgs Dieva svētās bauslības priekšā. Viņš skatās vienīgi uz darbiem, kā viņam jādzīvo, bet nepievērš uzmanību sirdij, tās šķīstībai, mīlestībai un svētumam, kas ir pirmā un galvenā lieta, kura pieprasīta Dieva bauslībā.

Tā vietā cilvēks sastāda sev dienaskārtību ar noteiktām garīgām aktivitātēm, ar ko varētu rādīties cilvēkiem. Piemēram, viņš atsakās no kādiem grēcīgiem ieradumiem un sāk ik dienas lasīt Dieva vārdu un noturēt lūgšanu brīžus. Tā viņš mierina sevi, ka ir izpildījis to, kas pienākas,− it kā Dievs prasītu no mums tikai tik vien. Bet patiesībā cilvēks nemaz nav pamanījis to, ko Dievs prasa pirmajā bauslī. Ja viņš nav ievērojis bauslībā pašu svarīgāko, tad viņš ir īsts liekulis Dieva priekšā un šādi tikai apsmej Dievu.

Tā šķirodams Dieva baušļus, cilvēks rāda, ka savā garīgumā viņš nemeklē Dievu, bet rūpējas tikai par kādiem darbiem, kā arī par sevi, savām brīnišķīgajām īpašībām un savu svētumu, nevis par Dievu, Viņa gribu un baušļiem, jo tos viņš nicina. Viņš priecājas, ka spējis atmest vienu vai otru grēcīgu netikumu. Piemēram, agrāk viņš rupji lamājās un nepareizi lietoja Dieva vārdu. Tagad viņš to vairs nedara. Agrāk viņš sagānīja svēto dienu ar dažādiem darbiem un izpriecām. Tagad viņš tā vairs nedara, bet vēlas svētās dienas veltīt Dieva vārdam. Agrāk viņš dzīvoja pārmērīgā ēdienu, dzērienu un ārišķību baudīšanā, bet tagad viņš no tā atteicies. Jā, agrāk viņš dzīvoja laulības pārkāpšanā vai negodīgā biznesā, bet tagad ar Dieva žēlastību viņš ir atmetis šos grēkus.

Vai tā nav viena uzvara pēc otras? Vai tā nav īsta svēttapšana? Vai tas nav atgriezies kristietis? Viņš dara pat vēl vairāk. Agrāk viņam nekad nerūpēja citu cilvēku bēdas un problēmas, bet tagad viņš ņem pie sirds visas pasaules bēdas un atbalsta citus gan miesīgi, gan garīgi. Vai tie nav Svētā Gara augļi? Vai tā nav mīlestība, kas ir bauslības piepildījums? Un vai tā nav laimīga dvēsele, kas dara šādus darbus? Vai šim cilvēkam nav tiesību ticēt Kristus nopelnam un attiecināt to uz sevi?

Un tomēr tajā pašā laikā šāds cilvēks ir liekulis Dieva priekšā. Viņš nerūpējas par pirmo un galveno bausli, kas prasa īsto sirds attieksmi. Viņam nerūp, ka tiek prasīta mīlestība uz Dievu, domu un vēlmju šķīstība, brīvība no augstprātības, paštīksmes, skaudības un naida.

Viņš ir dievbijīgs liekulis, kas nerūpējas par šiem iekšējiem grēkiem, jo viņš tos neievēro. Un kāpēc neievēro? Vienkārši tāpēc, ka ārēja svētuma un labo darbu tīkamais plīvurs ir aizsedzis iekšējo būtību un viņš neredz tur valdošo bezdievību. Vai tā nav liekulība Dieva bauslības priekšā, kas izliekas neredzam, ka Dievs un ikviens Dieva bauslis vispirms raugās uz cilvēka sirdi un prasa iekšēju svētumu?

Tā ir svarīga atziņa, ka Dievs ir svēts un dedzīgs un neļaus Sevi piekrāpt ar darbiem. Dievs grib, lai cilvēks pakļautos Viņa prātam ar visu savu būtību, kā Viņš saka: “Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” [3.Moz.19:2].

Tieši farizeju liekulības un aplamās attieksmes pret bauslību dēļ Kungs Kristus vienmēr uzbruka viņiem. Piemēram, reiz Viņš sacīja: “Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. .. Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības. .. Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.”

Tāpēc mums jāmostas un jāapdomā mūsu Kunga Kristus degsme bauslības sakarā, jo ar šādu degsmi Dievs raugās un spriež par mūsu attieksmi pret to!