Vāj’ ir tā man’ pateikšan’ [126]

Jezu, dzīvib’ manai sirdij,
Jezu, manas nāves nāv’,
Kas tu karstā bēdu-pirtī
Manus grēkus sev uzkrāv’,-
Manis dēļ tu esi cietis;
Simtu-, simtu-kārt ir man
Jādod tevim pateikšan’!

Tu to krusta-ceļu iedams
Kaunu nesis, spļaudekļus,
Kad tu gājis as’ras sēdams,
Cietis saites, sitienus.
Mani tu tā vaļā taisijs
Un no grēku saitēm raisijs;-
Simtu-, simtu-kārt ir man
Jādod tevim pateikšan’!

Kādā dziļā kaunā grimis,
Ķēniņš augsti godājams!
Smieklu-drānās esi rimis,
Ērkšķu kroni panesdams.
Man tu lielu godu dosi,
Debess-kroni dāvināsi;-
Simtu-, simtu-kārt ir man
Jādod tevim pateikšan’!

Sāpju pilna tava miesa,
Lai es sāpes neciešu.
Tevi sod’ netaisna tiesa,
Lai es soda neredzu;
Manas skumjas tu uzvari,
Noskumis pie krusta kari;-
Simtu-, simtu-kārt ir man
Jādod tevim pateikšan’!

Nāves rūktumu tu baudijs
Manis dēļ ar paciešan’.
Tu, Kungs, sevi pats netaupijs,
Darīdams par manim gan.
Lai no nāves vaļā tieku,
Esi mocīts tu pārlieku;-
Simtu-, simtu-kārt ir man
Jādod tevim pateikšan’!

Nu par manu lepnu grēku
Tava zemošana stāv’,
Tava nāv’caur tavu spēku
Saldu dara manu nāv’.
Bēdas, kas pie tevim rodās,
Visas man par lab’ izdodās;-
Simtu-, simtu-kārt ir man
Jādod tevim pateikšan’!

Jezus, es [ar tavām bēdām
Tūkstoš-kārt tev pateicu,
Par tām asiņainām rētām,
Par to kaunu, mocibu;
Par tām rūktām nāves briesmām
Teicu tev ar slavas dziesmām:
Mūžam, mūžam nebūs gan
Mana vāja pateikšan’!

[92. 5.]