Cilvēka dubultā subjektivitāte
Grūtāk analizējami, taču Lutera mācības par cilvēku pilnīgākai izpratnei ļoti nozīmīgi ir viņa uzskati par cilvēka personalitāti un dvēseli. Domājot par to, kā cilvēks apzinās pats sevi šajā pasaulē un Dieva priekšā, Luters runā par cilvēka dubulto subjektivitāti. Dubultā subjektivitāte parādās, kad cilvēks reflektē, piemēram, par to, kādam viņam vajadzētu būt vai kāds viņš varētu būt.
Šīs pārdomas Luters sauc par pirmpārdzīvojumu. Šo pārdomu rezultātā reflektējošajam cilvēkam sevis apzināšanās, viņa sevis izjūta sašaurinās un sarūk par sava veida reflektējošu vai transcendentālu “es”, kas atraujas no pašu refleksiju satura, jeb psihiskā “es”.
Šis transcendentālais, reflektējošais “es” tiek salīdzināts ar ‘matemātisku punktu’ (punctum mathematicum), kuram nav izplatības, satura un atribūtu. Tieši transcendentālais “es” pēc Lutera izpratnes kļūst par cilvēka ticības objektu attiecībā pašam uz sevi.
Šis transcendentālais “es” cilvēkam ir tas ticības objekts, kas saņem gan Dieva tiesu par grēku, gan attaisnojošo spriedumu Jēzū Kristū, gan mūžīgās dzīvības un svētlaimes brīnišķīgos apsolījumus, gan arī citas ticības reālijas. Subjekta ticība darbojas ap šo transcendentālo “es”, kas ir it kā atrauts no visa, kas pašu šo subjektu raksturo.
Tomēr šāda dubultā subjektivitāte nesašķeļ cilvēka personalitāti kā tādu, jo pats pirmpārdzīvojuma, jeb cilvēka refleksīvo pārdomu un pašas personības saturs nekur līdz ar to vēl nav izzudis, visas iespējamības un fakti pieder vienotam cilvēka “es” un raksturo šo “es” kā vienu vienotu: “Es pats tas esmu, es domāju, es jūtu, es gribu, tas pieder man”[21]. Arī ticības reālijas: Dieva dusmas, attaisnošana, mūžīgā dzīvība u.c. galarezultātā attiecas uz visu personību kopumā.
Lutera izpratne par cilvēka dubulto subjektivitāti, kura sastāv no transcendentālā “es” bez satura un izplatības (punctum mathematicum) un no cilvēka dvēseles kā psihiskā “es”, kas piepildīts ar saturu, sasaucas ar dažām vācu misticisma nostādnēm ar kurām Luters bija saskāries savas jaunības gados, kādu laiku būdams šīs kustības ietekmē. [To būtu interesanti apskatīt sakarā ar Lutera izpratni par grēku kā par “sirdi, kas atgriezta pati sevī” (cor incurvatus in se). Šis izteiciens Luteram nav egoisma poētisks vai filozofisks raksturojums, bet ir piepildīts ar daudz bagātāku saturu.]
Vācu misticisms īpašā veidā noreducēja cilvēka apziņu par transcendentālo “es”, jeb, kā vācu misticisms pats to saka, par “neko”. Šim transcendentālajam, ‘atbrīvojušamies’ “es” atgriežoties cilvēka psihiskajā “es”, mistiķis pieredz “Dieva dzimšanu cilvēkā”, jeb saplūšanu ar Dievu. Tādā veidā ‘dievišķotais’ cilvēks, pēc mistiķu uzskata, vairs nebija pakļauts psihisko “es” raksturojošiem faktiem (atbildības par grēku, nāves, ierobežotības u.c.).
Atbrīvojies no misticisma ietekmes, Luters šādus mistiķu “transcedējošos gājienus” vērtē kā bezdievīgu pašatpestīšanās mēģinājumu. Šāda veida “transcendentālā es” atgriešanos “psihiskajā es” Luters uzskata nevis par “Dieva dzimšanu cilvēkā”, bet gan par “sirdi, kas atgriezta pati sevī” (cor incurvatus in se).
Šī sirds, līdz ar to, vienmēr ir velna varā, neapzinās savu grēku, vienmēr ir vērsta uz sevi, nevis uz Dievu vai savu tuvāko. Pašu “transcendentālā es” nošķiršanu no “psihiskā es” Luters, pretēji vācu mistiķiem, neuzskata par apziņas dievišķošanos, bet gan par tiesas un pašapsūdzēšanas aktu. Viņam tā nav “Dieva atrašana sevī”, bet gan cilvēka paskatīšanās uz sevi “ar Dieva acīm”.
Šīs dubultās personalitātes un sprieguma stāvoklis starp abiem cilvēka “es” saglabājas arī attaisnotā cilvēka ticības dzīvē.
[Pārpublicēts no www.lmf.lv]
Ieskaties