Nīkajas koncils 325.gadā

Pirmajā ekumeniskajā koncilā Nīkajā piedalījās 318 bīskapi. Koncilu atklāja pats imperators, tādējādi piešķirot šim notikumam īpašu svinīgumu.

Koncilā bija pārstāvēti trīs grupējumi: pirmais – Ārija nelielais atbalstītāju pulks, otrais – Aleksandra tikpat nelielais grupējums, kurā ietilpa arī jaunais Aleksandrijas diakons Atanasijs, un trešais – ļoti plaši pārstāvētais mērenais grupējums, kas vēlējās atrast vidusceļu, jo tam nebija īstas pārliecības šajā doktrinālajā jautājumā. Atanasijs drīz vien ieguva vadošo lomu Aleksandrijas grupējumā. Viņš apkopoja tā kopīgo ticības apliecinājumu vārdā: ὁμοούσιος (vienāds būtībā), un apliecināja, ka tajā ir izteikta baznīcas senā ticība.

Apraksts par koncila norisi dots Atanasija darbā “Par Nīkajas sinodes dekrētiem” (De decretis Nicaenae Synodi). Šeit Atanasijs koncilu iedala divās daļās. Pirmā, kad teksta komisija (ja mēs drīkstam to tā nosaukt) piedāvāja ticības apliecību, kas saturēja vienīgi vārdus un izteicienus no Svētajiem Rakstiem. Tas nozīmē, ka tā izvairījās no vēlāk lietotajiem terminiem kā būtība (οὐσία un ὁμοούσιον).

Pirmā piedāvātā apliecība bija ļoti skaidri un nepārprotami antiariāniska, proti, vērsta pret ariāņu mācībām. Tur bija sacīts, ka Dēls ir “no Tēva”, ka Viņš ir Logoss un Gudrība, ka Viņš nav radība (κτίσμα) vai darbs (ποίημα), bet paša Tēva dzimums (γέννημα). Kad šī pirmā antiariāniskā apliecība tika iesniegta diskusijām, notika kaut kas pārsteidzošs.

Ariāņi “izlaida gaisu no uzpūstā balona” paziņojot, ka viņi pilnīgi pievienojas šai ticības apliecībai! Viņi saskatīja, ka visi vārdi, kas attiecināti uz Dēlu, var tikpat labi attiekties arī uz radībām. Atanasijs, atstāstot koncila norisi, piebilst, ka ariāņi esot sačukstējušies un samirkšķinājušies viens ar otru brīdī, kad tika iesniegts pirmais ticības apliecības variants.

Tad teksta komisijai nebija citas iespējas kā piedāvāt jaunu ticības apliecības variantu. Šis otrais variants nepieļāva nekādu div- domību. Kur iepriekš bija apliecināts, ka Dēls ir “no Tēva”, tagad precīzāk tika paskaidrots ar vārdiem – “no Tēva substances” un “ar Tēvu vienāds būtībā” (ὁμοούσιον τῷ Πατρί).”

Kristoloģiskais teksts skanēja šādi:

Un (mēs ticam) vienam Kungam Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, kas no Tēva dzimis, vienpiedzimušais, proti, no Tēvs substances, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā, caur Ko (Dēlu) viss ir radīts, gan debesīs, gan virs zemes, kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis, cilvēks tapis, cietis un trešajā dienā augšāmcēlies, uzkāpis debesīs un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Bet attiecībā uz tiem, kas saka – Bija laiks, kad Viņš nebija, un pirms piedzimšanas Viņa nebija, un, ka Viņš radies no nekā, vai tiem, kas apgalvo, ka Dieva Dēls ir no citas hipostāzes vai substances, vai varbūt pakļauts pārmaiņām – tiem katoliskā un apustuliskā baznīca pasludina anatēmu.

(Jāpiebilst, ka Nīkajas ticības apliecībā izceltā teksta vietas ir īpaši vērstas pret ariāņiem.)

Lai darītu šo jautājumu pavisam skaidru, lai to būtu neiespējami pārprast, beigās vēl tika pievienota virkne ar nosodāmajiem ariāņu saukļiem, tā ka nepalika nekādas šaubas, pret ko ir vērsta apliecība un kā problemātiskais vārds ὁμοούσιος ir jāsaprot.

Bīskapi labi zināja, ka lietot ὁμοούσιος ir zināmā mērā riskanti. Šim terminam bija komplicēta vēsture: to bija lietojuši gnostiķi, to bija lietojuši manihejieši, to bija lietojis Samosatas Pāvils; turklāt vēl šis termins nebija atrodams Svētajos Rakstos. Neņemot visu to vērā, bīskapi tomēr izmantoja šo terminu. Un viņi to darīja vismaz divu iemeslu dēļ:

1. šo terminu bija pieminējis pats imperators un īpaši lūdzis, lai to ietver ticības apliecībā;
2. tikpat nozīmīgi bija arī tas (un visi to zināja), ka konsekvents ariānis šo vārdu nevarētu “norit”.

Tamdēļ šī frāze ar vislielāko rūpību tika pārdomāta un ievietota ticības apliecībā.

Summējot Nīkajas koncila rezultātus, norvēģu teologs O. Skarsaune saka, ka Nīkajas ticības apliecība nav jāuzskata par imperiālās baznīcas politikas rezultātu. Tā ir ticības apliecība, kuru formulējuši konservatīvi bīskapi, kuriem baznīcas senā kristoloģiskā tradīcija bija normatīva un nediskutējama. Apliecības teksts nepievērš ne mazāko vērību Ārija bažām par filozofiskajām problēmām senajā gudrības kristoloģijā. Tās vienkārši tiek ignorētas. Kad baznīca apliecina savu ticību, tā taču to vairs neapšauba un neuzdod apšaubāmus filozofiski spekulatīvus jautājumus. Tā bija Aleksandrijas grupējuma uzvara pār ariānismu, tomēr sākumā tikai ārēja. Jo tikai retais pilnībā izprata Nīkajas ticības apliecības saturu. Nu bija gaidāma ilga un grūta cīņa, lai aizstāvētu un nostiprinātu Nīkajas kristoloģisko ticību. Šeit noteicošā loma bija Atanasijam.

Pēc Atanasija nāves 373.gadā, ariāniskā kontraverse joprojām turpinājās, taču viņa ieguldījuma rezultātā tika sagatavota galējā Nikajas teoloģijas uzvara Konstantinopoles koncilā 381.gadā.