Kam patiesībā pieder tava dzīve?

“Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mt.22:21)

Citiem vārdiem sakot, ir kaut kas tāds, kas pieder cēzaram. Ne tādā nozīmē, ka pasaule ir sadalīta starp viņu un Dievu. Bet gan tādā nozīmē, ka Dievam ir divi veidi, kā valdīt. Mēs jau tikām redzējuši, ka “varas virsotnei” – valstij un varasiestādēm – ir Dieva dots uzdevums. Tām ir jāuztur taisnīgums. Ar to nodarbojās cēzars. Romieši uzturēja spēkā mieru un kārtību Vidusjūras reģionā. Cilvēkiem Palestīnā šai sakarā bija acīmredzama pieredze. Cilvēki beidzot dzīvoja, pasargāti no tuksneša cilšu uzbrukumiem, un arī persieši viņus lika mierā.

Taču cēzars iekasēja nodokļus, un nodokļi nekad nav populāri. Turklāt nodokļi šeit bija pastāvīgs atgādinājums tam, ka cilvēki bija zaudējuši savu nacionālo pašpārvaldi. Roma bija spēcīga lielvara, kas tika okupējusi Israēlu. Un bija skaidrs, ka daudzi romiešu ierēdņi – tādi kā Poncijs Pilāts! – bija nežēlīgi ekspluatatori. Tāpēc tautā gruzdēja revolūcijas uguns.

Bet Jēzus neizraisīja nekādu revolūciju. Bez šaubām, viņš bija revolucionārs, jo cilvēku dzīvē viņš izraisīja totālu apvērsumu, viņiem ierādīdams veidu, kā apieties ar savu naudu, izturēties pret saviem darbiniekiem vai izpildīt savus darba pienākumus. Bet, kad tauta gribēja, lai viņš kļūtu par tās vadoni pretstāvē romiešiem, tad viņš nepiekrita. Cena tam bija popularitātes mazināšanās Galilejā un galu galā – arī Golgāta. Viņš pats pasaka Pilātam, ka viņa piekritēji būtu par viņu cīnījušies, ja viņš būtu nācis, lai izraisītu revolūciju. Taču viņš to nevēlējās. Un viņš zināja, ka Pilātam pār viņu nebūtu nekādas varas, ja tā viņam nebūtu dota no Dieva. Kas attiecās uz nodokļiem un muitu, likumiem un kārtību, tur cēzaram bija noteikšana. Tas piederēja pie veida, kā Dievs valda pār pasauli.

Bet Dievam ir arī cits veids, kā valdīt, – un tas ir vissvarīgākais. Viņš valda caur savu Vārdu. Viņš iedibina savu valdīšanu mūsu sirdī. Un šeit ir jautājums, vai mēs gribam dot Dievam to, kas viņam pieder. Viņam piederam mēs paši. Reiz mēs tikām radīti pēc viņa tēla. Tāpat kā cēzars lika savu attēlu uz monētas, tā arī Dievs atstāja savu nospiedumu mūsos, lai mēs varētu būt viņa īpašums, viņa kalpi un viņa bērni. Mēs esam kā nozaudētas monētas, taču tiekam atkal atrasti, Jēzum pietuvojoties. Vai mēs nu vēlamies atdot sevi Dievam? Pilnībā? Bez iebildumiem? Ar visu, kas mums pieder? Vai vēlamies būt klāt patiesajā revolūcijā? Tajā, kur vecais cilvēks tiek atstādināts un Dievs pārņem varu?